Tūkstošiem bērnu Latvijā ik gadu gaida garās rindās uz valsts apmaksātu redzes pārbaudi. Mums ir speciālisti, kuri varētu nodrošināt pieejamāku redzes aprūpi, taču pašreizējā sistēma šo resursu pilnvērtīgi neizmanto.
Tā ir būvēta ap oftalmoloģiju, lai gan mūsdienīgā redzes aprūpē nepieciešama dažādu speciālistu sadarbība, skaidri sadalītas kompetences un pacienta vajadzībām, nevis administratīvai loģikai pakārtots pakalpojumu ceļš.
Nevis konkurenti, bet sabiedrotie
Latvijā šobrīd cilvēku redzes problēmas risina 233 sertificēti oftalmologi un 219 sertificēti optometristi. Vienkāršoti skaidrojot, optometristi ir redzes pārbaudes un korekcijas speciālisti, bet oftalmologi jeb acu ārsti specializējas acu slimību diagnostikā, medikamentozā ārstēšanā un ķirurģiskajās procedūrās. Abu speciālistu lomas redzes sistēmā ir atšķirīgas, tomēr savstarpēji papildinošas. Tas nozīmē, ka optometrists nav oftalmologa aizvietotājs, bet tai pašā laikā oftalmologs nebūtu jānoslogo ar redzes pārbaudēm, kurās viņa kompetence nav nepieciešama un kurās var palīdzēt optometrists.
Diemžēl šobrīd vienā rindā pie oftalmologa gaida gan pacienti ar acu saslimšanām, kuriem ārsta konsultācija patiešām ir nepieciešama, gan – daudz biežāk – cilvēki ar redzes sūdzībām, kuras var izvērtēt un lielā daļā gadījumu atrisināt optometrists. Situācijas absurdumu veicina šī brīža kvotu sistēma, kas liek oftalmologiem pieņemt pēc iespējas vairāk pacientu, nevis koncentrēties uz gadījumiem, kuros patiešām nepieciešama padziļināta medicīniska diagnostika un ārstēšana. Rezultātā veidojas garas rindas: pacienti ar acu saslimšanām nesaņem savlaicīgu redzes aprūpi, un valsts apmaksātas obligātās redzes pārbaudes noteiktos vecuma posmos – 13–24 mēnešu, 3 gadu un 6–7 gadu vecumā – saņem tikai neliela daļa bērnu. Pēc Nacionālā veselības dienesta (NVD) datiem, pirmajā vecuma grupā profilaktisko pārbaužu apjoms nepārsniedz 50 %, savukārt nākamajās divās nokrītas zem 20%, riskējot, ka laikus neatklātas redzes problēmas var atstāt smagas un reizēm neatgriezeniskas sekas nākotnē.
Valsts kontrole (VK) revīzijā par bērnu ambulatorās veselības aprūpes pieejamību secinājusi, ka viens no veidiem, kā uzlabot valsts apmaksātu redzes pārbaužu pieejamību bērniem, būtu plašāka optometristu iesaiste. Uz šo jau gadiem ilgi Veselības ministrijai un citām iesaistītajām struktūrām norādījusi arī Latvijas Optometristu un optiķu asociācija. Optometristi pilnvērtīgas redzes pārbaudes bērniem jau faktiski veic gan Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (lai arī slēpjot viņu darbību zem oftalmologa pakalpojuma, ko konstatēja arī VK), gan maksas pakalpojumu segmentā. Diemžēl optometristi tiek spītīgi atstāti ārpus valsts apmaksāto pakalpojumu loka, labākajā gadījumā valsts sektorā viņiem uzticot tikai tehnisku redzes pārbaudi bez tiesībām pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Veselības ministrija norāda, ka šis jautājums jāatrisina abām nozares asociācijām – Latvijas Optometristu un optiķu asociācijai un Latvijas Acu ārstu asociācijai, jo problēma ir tikai faktā, ka abas asociācijas nevar savstarpēji vienoties par redzes aprūpes sistēmas tālāko attīstību. Tā kā acu ārsti visu laiku ir bijuši šī pakalpojuma (un tai skaitā arī piešķirtā finansējuma) ieguvēji, diemžēl sarunas atduras pret nespēju vienoties par to, ka jāmaina sistēma, kas automātiski nozīmētu finansējuma pārdali. Turklāt tikai acu ārstu asociācijas iebildumu dēļ, nevis raugoties uz faktiem, citu valstu piemēriem vai pētījumos balstītu praksi, optometristiem tiek liegta pieeja E-veselībai un “zaļo koridoru” sistēmai, lai pilnvērtīgāk sniegtu pakalpojumus saviem klientiem. Bet vai tas ir risinājums, kas atbalsta pacientu intereses un nodrošina labāko redzes aprūpi?
Lai arī esam aicinājuši Nacionālo Veselības dienestu un Veselības ministriju pieņemt lēmumu par labu pacientiem, uzskats, ka pašreizējā sistēma darbojas un ir jāturpina, ir pārāk iesakņojies, neņemot vērā optometristu viedokli. Interesanti, ka līdzīga strīda gadījumā Spānijā valdības pārstāvji spēja paraudzīties uz reālo situāciju, ieguvumiem un, neskatoties uz oftlamologu iebildumiem, deleģēt profilaktiskās redzes pārbaudes optometristiem.
Nauda ir svarīga, bet ar to vien nepietiks
Latvijā bieži diskusijas par veselības aprūpi beidzas ar vienu secinājumu – vajag vairāk finansējuma. Arī redzes aprūpei nauda ir vajadzīga. Taču papildu finansējums bez sistēmas maiņas būs kā miltu bēršana caurā maisā un rindas nesaīsinās.
Ir divi daudz vienkāršāki risinājumi, kas būtu jāievieš, pirms meklējam papildu naudu.
Pirmkārt, domāšanas maiņa. Latvijā būtu laiks pārstāt runāt par “oftalmoloģijas sistēmu” un sākt veidot “redzes aprūpes sistēmu”, definējot visus redzes aprūpes posmus un līmeņus, apzinot, kādi ir katra speciālista pienākumi un atbildība un nosakot skaidras vadlīnijas, kuros gadījumos pacientu var aprūpēt optometrists un kad nepieciešama oftalmologa iesaiste. Tas ļautu arī pašiem pacientiem labāk saprast, kur un kādos gadījumos vērsties pēc palīdzības.
Otrkārt, jāpalielina speciālistu skaits, kuri ir gatavi strādāt ar bērniem. Vecuma posmos, kad bērniem pienākas valsts apmaksātas obligātās redzes pārbaudes, redze vēl tikai veidojas, un darbā ar šādiem pacientiem ir nepieciešamas specifiskas zināšanas un prasmes. Valsts kontrole konstatēja, ka speciālisti atsakās strādāt ar pirmsskolas vecuma bērniem tādēļ, ka trūkst noteiktu prasmju. Šis izaicinājums būtu vienkārši risināms ar tālākizglītības pasākumiem. Gan acu ārstiem, gan optometristiem ir periodiski jāatjauno savi sertifikāti, vācot tā sauktos tālākizglītības punktus. Līdz šim pārsvarā tālākizglītības nodarbības ir bijušas teorētiskas, bet būtu jāorganizē arī praktiskas nodarbības, lai uzturētu prasmes arī tiem speciālistiem, kuriem ir neliela konkrētās vecuma grupas pacientu plūsma.
Latvijas Universitāte (LU) ir vienīgā augstskola Latvijā un viena no vairāk nekā 50 Eiropas augstskolām, kas sagatavo optometristus. Un arī viena no tikai sešām Eiropas augstskolām, kas ir saņēmusi Eiropas Optometrijas un optikas padomes akreditāciju. Lai saņemtu šādu akreditāciju, ne tikai augstskolai, bet arī tās absolventiem bija jādemonstrē zināšanu, prasmju un kompetenču atbilstība augstiem standartiem un Eiropas prasībām, tai skaitā darbā ar bērniem. Tāpēc kompetenču optometristiem netrūkst. Sadarbībā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas speciālistiem varam veidot tālākizglītības sistēmu, lai pilnveidotu un padziļinātu redzes speciālistu prasmes darbā ar bērniem.
Un tikai pēc tam, kad šie divi vienkāršie mājasdarbi izpildīti, varam jēgpilni runāt par finansējuma palielināšanu.
Labs ceļa rādītājs – Norvēģijas pieredze
Ritenis nav jāizgudro no jauna. Apkārt ir labi piemēri, pēc kuriem varētu vadīties arī Latvija. Piemēram, Norvēģijā oftalmologs nav tiešās pieejamības speciālists. Pacients ar parastām redzes sūdzībām vēršas pie optometrista vai ģimenes ārsta, un tieši optometrists patstāvīgi novērtē situāciju un nepieciešamības gadījumā nosūta pie acu ārsta. Redzes aprūpes sistēmā darbojas “zaļie koridori”, kas steidzamos gadījumos ļauj optometristam pacientu nekavējoties novirzīt pie acu ārsta. Savukārt tad, ja nav vajadzīga neatliekama palīdzība, pacients var iestāties lēnākā gaidīšanas rindā. Tādējādi oftalmologa laiks tiek veltīts pacientiem, kuriem tas patiešām nepieciešams, savukārt pacientiem nav jālauza galva, pie kura speciālista vērsties vispirms. Būtiski piebilst, ka bērnu skrīningu veic veselības stacijas, un pie jebkādām aizdomām bērni bieži tiek nosūtīti tieši pie optometrista uz padziļinātu redzes izmeklēšanu un refrakcijas noteikšanu. Tas apliecina, ka Norvēģijā optometrists ir uzticams primārais posms arī bērnu aprūpē.
Norvēģijas modelis, protams, nav jāpārņem mehāniski. Latvijai ir jāveido sava sistēma, ņemot vērā mūsu speciālistu skaitu, reģionālo pieejamību un veselības aprūpes struktūru kopumā. Taču pats princips ir skaidrs – pacientam nebūtu obligāti jāiet caur dārgāko un noslogotāko sistēmas posmu, ja viņa problēmu var kvalitatīvi izvērtēt cits ar nozari saistīts speciālists.
Sistēmas sekas – bērnu redzes problēmas un pasliktināta dzīves kvalitāte
Bērnam piedzimstot, redze attīstās pakāpeniski līdz apmēram 6–8 gadu vecumam, tāpēc ir kritiski svarīgi savlaicīgi atklāt iespējamās redzes problēmas – organiskus bojājumus, iedzimtu kataraktu, vecumam neatbilstošas refrakcijas kļūdas, šķielēšanu, ambliopiju jeb “slinko aci” u.c. Kad bērnam aprit 7 gadi, iespējas kaut ko mainīt jau var būt nokavētas. Latvija ar trim obligātajām valsts apmaksātajām redzes pārbaudēm katram bērnam teorētiski ir lielu soli priekšā citām Eiropas valstīm, kurās bērniem pienākas tikai viena valsts apmaksāta redzes pārbaude. Praksē gan nevar apgalvot to pašu: aptuveni puse bērnu 3–4 gadu vecumā vispār nav bijuši pie redzes speciālista tieši garo rindu dēļ.
Vēl viena būtiska problēma ir tuvredzība jeb miopija, kas mūsdienās attīstās arvien agrāk līdz ar viedierīču un citu ekrānu agrīnu lietošanu. Šāda bērna vecumā parādījusies tuvredzība var progresēt līdz aptuveni 20 gadu vecumam. Tā nav tikai vajadzība pēc arvien stiprākām brillēm katru gadu, bet arī lielāks risks, ka pieaugušā vecumā var parādīties anatomiskas acs izmaiņas, tostarp tīklenes bojājumi un agrīna glaukoma. Tādēļ patiesībā bērnu redzes uzraudzībai nevajadzētu apstāties arī 7 gadu vecumā. Tas nozīmē, ka bērnu redzes aprūpes epizodes neapstājas tikai ar valsts noteiktajām profilaktiskajām redzes pārbaudēm, tās ir nepieciešamas regulāri līdz pat pilngadībai.
Bērni bieži vien nesūdzas par redzes problēmām, jo viņi nezina, ka var redzēt citādi. Viņiem šķiet, ka tā redz visi. Tādēļ regulāras pārbaudes ir nepieciešamas arī skolas laikā, lai ne tikai risinātu radušās redzes un redzes funkcionālās problēmas (kas var tieši ietekmēt mācīšanās procesu), bet arī profilaktiski pārliecinātos par normālu redzes sistēmas darbību. To neveiks acu ārsts, kas specializējas acu slimību diagnostikā, bet var pārbaudīt optometrists, kas ir atbildīgs par redzes sistēmas funkcionālo darbību.
Ja optometristiem valsts sistēmā ļautu darīt to, ko viņi jau dara privātajā sektorā, proti, – būt pirmajam pacientu kontaktam, – oftalmologi tiktu būtiski atslogoti un varētu koncentrēties uz gadījumiem, kuros nepieciešama ārsta kompetence. Bērniem nebūtu jāgaida rindā pie noslogota speciālista tikai tāpēc, ka sistēma spītīgi atsakās iesaistīt citus profesionāļus. Sistēmas izmaiņām jābalstās uz reālām pacientu vajadzībām un efektīvāku pieejamo speciālistu kompetences izmantošanu. Galu galā, mēs nerunājam par abstraktiem skaitļiem, bet gan par Latvijas nākotnes sabiedrības dzīves kvalitāti.
Aiga Švede, optometriste, Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Optometristu un optiķu asociācijas (LOOA) prezidente
Publicitātes foto
3.10.2026
