Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa intervijā portālam Pacients.lv uzsver, ka jāveido slimnīcu karte, kas atspoguļotu Latvijas reģionu reālo situāciju. Viņa atzīst, ka mums jābūt gataviem efektīvi funkcionēt miera laikos, kā arī militāro apdraudējumu un citu krīžu gadījumā. Tāpat runājām arī par to, ka veselības jomā ir jāsakārto veselības aprūpes sistēma un jāizstrādā visaptverošs stratēģisks redzējums par tās attīstību, tostarp par robežām, līdz kurām darbojas valsts un kur pacientu interesēs varētu sākt domāt par privātās publiskās partnerības veidošanu. VK pārstāve uzsver, ka primārās veselības aprūpei ir jābūt vistuvāk pacientam un jābūt pieejamiem arī reģionos. Un beidzot nepieciešama arī politiskā griba novērst sistēmiskas problēmas veselības aprūpē.
Plašāk intervijā.
Lūdzu, raksturojiet, kas pašlaik ir lielākie riski, kas no VK perspektīvas varētu apdraudēt pacienta veselības drošību (atsaucoties uz jūsu citātu “ir būtiski, lai prasmīgajam personālam būtu atbilstošs aprīkojums un arī slimnīcas attālums neapdraudētu pacienta veselības drošību”)
Šie ir sekundārie riski. Mūsu aicinājums pēc revīzijas ir sākt ar kvalificētu personālu, kura trūkst.
Man šī revīzija likusi aizdomāties par to, ka pavisam nesen ir bijušas plašas diskusijas un meklēti arī risinājumi tam, ka ārsti neiepazīstina pacientu ar sevi. Un tie dati un fakti, ko redzam revīzijā, lika domāt, vai tas ir tikai pieklājības jautājums, jo personāls reizēm vispār nav sertificēts. Nav zināms, kas ko aizvieto un kāda vispār ir šo ārstu kvalifikācija.
Vai tā ir kopējā situācija Latvijā vai reģionos?
Runāju par vispārēju situāciju, tie nav izņēmuma gadījumi un parāda, ka problēma ir sistēmiska.
Ārsti un māsas nodaļās nav klātesoši 53% gadījumos visa līmeņa slimnīcās. Ārsti apvieno savu darbu, strādā vairākās ārstniecības iestādēs, piemēram, uzņemšanas nodaļās tie ir 15% gadījumu.
Pie pacienta ienāk ārsts rezidents (nerunājot par stažieriem), tas nozīmē, ka šim ārstam būtu jāstrādā kāda sertificēta ārsta vadībā. Un vai pacients vispār zina, kā vadībā šis jaunais profesionālis strādā? Protams, ka ir jāatbalsta jaunie ārsti. Taču pacientam ir tiesības zināt, ka šī darba uzraudzība un vadība no pieredzējuša ārsta puses arī praksē notiek.
Kam jārisina šāda situācija, jo Veselības ministram šie atklājumi neesot jaunums? Vai situācijas nerisināšana nav uzskatāma par amatpersonu nolaidību?
Ir jāizskauž sistēmiskā problēma pamatā. Tā ir jau gadu desmitiem – tas tā pie mums notiek. Es teiktu, ka nedrīkst politiski upurēt vienu pēdējo cilvēku, jo viņš mums pašlaik ir vistuvāk pa rokai.
Šis ir premjera un Ministru kabineta līmeņa atbildības jautājums tādēļ, ka neatbilstība, pierādāmā veidā ir par 10 slimnīcām no 41. Šādā līmenī nevar atrisināt situāciju viens veselības ministrs. Tas ir valdības kopīgi risināms, ļoti aktuāls jautājums cilvēkiem ļoti svarīgā nozarē, kurā ir milzīgi riski cilvēku veselībai un dzīvībai. Šī ir milzīga nolaidība valdības līmenī (vairāku valdību līmenī gadu gaitā), ka šis jautājums nav izskatīts atklāti un ļoti pamatīgi. Pat nav nokļuvis darba kārtībā. Ja valdības vadītājam veselības ministrs atnāk ar šādu informāciju, tad tas būtu viens no prioritārajiem jautājumiem, kas būtu nekavējoties jārisina. Tā kā tur ir dažādas intereses, gan viedokļi, tad šī problēma ir paslaucīta zem paklāja.
Vai ministrs ir gājis pie premjeres ar šādiem secinājumiem?
Jā, ir bijuši informatīvie ziņojumi, mēs viņus arī esam uzskaitījuši. Arī runājuši ar atbildīgajiem ministriem, kuri ir viņus virzījuši. Veselības ministrija iesniegusi konkrētus piemērus. Ir, piemēram, ziņojums, kurš neveiksmīgi nests uz Ministru kabinetu piecas reizes. Un tā arī līdz galam nav atrisināts.
Arī Ministru kabinets viens pats, arī, ja saņemtos politisko drosmi sakārtot šos veselības aprūpes jautājumus kā politisko prioritāti, nevarēs neko izdarīt. Tam ir vajadzīgs Saeimas atbalsts, pašvaldību un visvairāk – sabiedrības un pacientu atbalsts.
Revīzija konstatēja, ka ir speciālisti, kuri mēnesi teorētiski strādājuši pat 424 stundas. Vai visas stundas ir apmaksātas? Un vai šādi VK secinājumi tomēr nav pamats arī tiesībsargājošām iestādēm ziņot?
Sistēma, kā nonākam līdz stundām un kā skaitām, ir ļoti sarežģīta un tai nav sasaistes ar realitāti slimnīcā. Piemēram, manipulāciju tarifā ir iekļauts laiks, kas ārstam tiek apmaksāts. Tas, kas neatbilst, ir tarifā iekļautais laiks.
Slimnīcām noteikti arī trūkst informācijas par to, kādus amatus ārsti apvieno. Tai pašā laikā, piemēram, ja ārstam ir dežūra uzņemšanas nodaļā un slimnīcas vadība labi zin, ka ārsta tur nav, un realitātē, ievedot pacientu, var nākties 2h gaidīt, kamēr viņš ieradīsies, tad apdraud pacientu veselības drošību un tā ir slimnīcas vadītāja atbildība.
No otras puses, slimnīcas vadība varbūt apzinās, ka pacientu nebūs, jo neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde pacientus nevedīs. Diemžēl slimnīcas vadība dzīvo tādā vidē, ka viņiem ir pienākums tajos papīros kaut ko ierakstīt, lai nepazaudētu slimnīcas līmeni un finansējumu. Tāpēc viņiem vajag to vārdu “štatu” sarakstā. Tāpēc šī ir sistēmas problēma.
Kopumā uz priekšdienām es ceru, ka šis VK revīzijas atzinums liks daudz piesardzīgāk attiekties pret šiem jautājumiem.
Labāk pašlaik darīt tā – skatīties uz priekšdienām un mainīt praksi, bet paralēli kārtot sistēmu, lai arī paši ārsti nebūtu ieinteresēti šādu fiktīvu stundu praksē.
Revīzijā ir apstiprinājies, ka praksē ir iespējami gadījumi, kad valsts samaksā slimnīcai, lai gan pakalpojums netiek sniegts. Kāpēc tas iespējams?
Pašlaik ir ļoti sarežģīta sistēma, kā slimnīcām šī apmaksa tiek veikta. Ir vismaz 16 veidi kā valsts maksā slimnīcām. Ir DRG sistēma, ir iezīmētie pakalpojumi, ir atsevišķas manipulācijas, kaut ko maksā pēc tarifiem un tā tālāk. Lielākais īpatsvars ir DRG maksājumiem un iezīmēto pakalpojumu maksājumiem. Atšķirība starp šiem diviem veidiem ir tāda, ka iezīmētos pakalpojumus apmaksā par konkrētu pacientu, par konkrētu gadījumu. Līdz ar to, ja nav pacienta un nav gadījuma, tad par to nemaksā. Bet tā pamata sistēma mūsu veselības aprūpē ir DRG sistēma. Tajā valsts veic mēneša maksājumu slimnīcai, pamatojoties uz iepriekšējo periodu aprūpēto pacientu skaitu un citiem koeficientiem. Ir pacienti vai nav pacienti, slimnīca saņem apmaksu. Attiecīgi, ja slimnīca nesniedz šos pakalpojumus un meistarīgi aizpilda papīrus, tad tas maksājums no valsts puses iet. NVD būtu pienākums kaut ko kontrolēt un uzraudzīt, bet mūsu viedoklis ir tāds, ka darba apjoms ir tik liels, ka vienu mēnesi to pārbaudīt revidentiem prasīja gadu, tādēļ no NVD puses nav iespējams to izkontrolēt katra tekošā mēneša ietvaros, lai izķertu visus šādus gadījumus.
Tā kā kontrole pašlaik nedarbojas, maksāšanas kārtība balstās pamatā uz slimnīcu godprātību. Praktiskā situācija ir tāda, ka slimnīcas cenšas aizpildīt atskaites tā, lai nezaudētu finansējumu un negrautu tēlu.
Kāds tam varētu būt risinājums?
Pēc revīzijas ar Veselības ministriju esam vienojušies par racionāliem soļiem, tajā skaitā par samaksas sistēmas fundamentālu pārbūvēšanu, kas vienreiz ir jāuzsāk. Bet pirmā problēma – jāizveido racionāls slimnīcu tīkls, tur vajadzīgi politiskie lēmumi.
Jo ir jāuzzīmē Latvijas slimnīcu karte, tā, lai visiem pacientiem būtu sasniedzami pakalpojumi – atkarībā no tā, cik kritisks ir šis pakalpojums.
Tas arī maina šo pieļaujamo attālumu. Tad, kad tā karte ir uzzīmēta, tad mēs varam sākt saprast, kā uz tās izkārtojas personāls un kā sadalās maksājumi. Ja tiem ārstiem vairs nevajadzēs tos darbus fiktīvi apvienot, tad mums arī celsies kaut kur samaksa par pakalpojumiem, kur tos sniedz. Praksē pacientam no tā nekas nemainīsies. Tā būtu vienkārši birokrātijas mazināšana. Jo ārsts darīs tikpat daudz, cik dara pašlaik. Visu izšķir ārsta faktiskā klātbūtne ar pacientu. Viss pārējais ir fikcija, jo tur, kur viņš nestrādā, tur pacients jau tagad viņu neredz.
Turpinot par pakalpojumu pieejamību. Hosams Abu Meri minēja, ka ģeopolitiskās situācijas dēļ mazās slimnīcas nebūtu jāslēdz. Tās varētu pārveidot par labbūtības centriem, kuros varētu veikt diagnostiku, nodrošināt dienas stacionāru, hronisku pacientu un primāro veselības aprūpi. Vai, jūsuprāt, valstij jāveido šādi labbūtības centri? Varbūt valstij nevajadzētu nodarboties ar komercdarbību, bet gan veidot privātās partnerības?
Es pašlaik no VK puses atturēšos komentēt situāciju par to, kā publiskajai privātajai partnerībai jāveidojas veselības nozarē, jo mēs neesam tādā profesionālā revīziju formā šo tēmu skatījuši. Šis ir karsts kartupelis diskusiju telpā.
Mēs nevaram pašlaik runāt par šo pusi, kamēr neesam sakārtojuši valsts sistēmu un izstrādājuši stratēģisku redzējumu par veselības aprūpes sistēmas attīstību, tajā skaitā nosakot robežas, līdz kurām darbojas valsts, kur pacientu interesēs var sākt veidot privāto partnerību.
Ja izveidosim stratēģiju turpmākajiem 5 – 10 gadiem, kur iekļauta tikai valsts atbildība, neiekļaujot privāto sektoru, tad vēlāk atkal būs grūti to visu pārveidot.
Mums ir jāredz pilna aina un tad diskusijai ir jābūt. Tas, ko es gribēju uzsvērt – attiecībā uz to, ko ministrs ierosinājis par labbūtības institūcijām – mēs tās varam veidot un reorganizēt par tādām. Un pacients nebūs cietējs. Primārās veselības aprūpei ir jābūt vistuvāk pacientam un jābūt pieejamiem arī reģionos. Ja mēs atteiksimies no vīzijas, ka reģionos kādu operēs, tad pacientam būs labāk un finansējums pats par sevi sabalansēsies, lai pakalpojumu varētu tur nodrošināt. Mēs neuzturēsim vīziju par to, ka tur sniedz tādus pašus pakalpojumus kā lielajās reģionālajās vai universitātes slimnīcās.
Bet arī aprūpes pakalpojumi mums reģionos trūkst. Gan sociālie pakalpojumi, gan paliatīvā aprūpe. Šie pakalpojumi reģionos ļoti pietrūkst.
Attiecībā uz ģeopolitiskiem riskiem. Arī turpmāk sekosim līdzi šim jautājumam, jo
VK paralēli veic arī militārās medicīnas revīziju, kura tiks publiskota tuvākajā laikā. Lai nesanāk tā, ka mēs atkal uzliekam jaunu virsrakstu tam, ka mēs neko nedarām un neko nemainām sistēmā.
Ģeopolitiskajā situācijā arī ir jāuzzīmē karte, kur tad mēs šo militāra rakstura vai citu civilo krīžu karti redzam šādām situācijām.
Pašlaik tādas kartes nav?
Par to kolēģi drīzumā informēs. Bet, ja kāds apgalvo, ka nedrīkstam kaut ko reorganizēt ģeopolitisku iemeslu dēļ, tad pirmais jautājums ir – parādiet, kāds jums ir plāns šīm situācijām. Nevis jebkuru reformu bremzēt ar šādu argumentu.
Kā VK vērtē to, ka valsts pārņēma Daugavpils slimnīcu, kas nozīmē papildus izmaksas?
Tas jautājums, kur beidzas valsts funkcija un kur pašvaldības funkcijas – mēs katru reizi pie tā atgriežamies. Māja pieder pašvaldībai, bet politiku veido valsts. Un kurš vainīgs?
Ir divas puses, kurām būtu jāstrādā uz vienu mērķi, bet pašlaik tās rāda viena uz otru ar pirkstu. Daugavpils jautājumu ar revīzijas metodēm neesam apskatījuši, bet slikti visos gadījumos ir tas, ka tie ir gadījumu risinājumi, kad sāk veidoties kādas finansiālas problēmas, tad valsts pārņem slimnīcu. Tas atkal ir jautājums par slimnīcu tīklu. Tam būtu jābūt uzzīmētam. Un tad, kad tas ir uzzīmēts, tad sadala kompetences un nevar būtu tā, ka nav skaidrs, kurš ir atbildīgs. Nevar būt situācija, kad pašvaldība pasaka – mēs vairs negribam un valstij nav variantu kā vien to darīt un glābt. Tāpēc šādi gadījumu risinājumi nav pozitīvi vērtējami kā tādi.
Nākamgad gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Vai tas, jūsuprāt, dod kādu cerību pacientiem un uzlabojumus sistēmā?
Domāju, ka arī VK ziņojumi politiķiem rada labu informācijas avotu, lai veidotu savu dienaskārtību arī uz vēlēšanām. Šis ir ļoti svarīgs ziņojums, kas radīs lielas pārdomas un cerība varētu būt arī tāda, ka kāds no politiskajiem spēkiem saklausīs un apsvērs šo kā savu prioritāti uz nākamajām vēlēšanām. Tad tam varētu būt arī kāds pozitīvs rezultāts.
Ar VK veikto Revīzijas ziņojumu var iepazīties šeit
19.09.2025.
