25.02.2024.
Sarunā ar Ulriku Hibneri aizrauj viņas atklātība. Viņa neslēpj, ka bijusi situācijā, kad nav vairs, ko zaudēt. Iedvesmai viņas stāstījums par to, kā nolēmusi nopietni strādāt ar savu fizisko un emocionālo veselību un pakāpeniski sakārtojusi arī pārējos dzīves virzienus. Un, nē, viņa pagaidām nav ne miljonāre, ne bagātu vecāku atvase, kam viss iekritis rokās. Viņa viena audzina dēlēnu, ieņem atbildīgu amatu starptautiskā kompānijā un pat atrod laiku brīvprātīgajam darbam un hobijiem.
– Kāpēc nolēmi sākt pārmaiņas savā dzīvē? Lūdzu, raksturo galvenos pārmaiņu virzienus.
– 2021. gada nogalē nonācu pie secinājuma, ka esmu sasniegusi savas dzīves zemāko punktu – sociāli, emocionāli, finansiāli un fiziski. Tajā laikā man bija 29 gadi un bērns, kuru audzinu viena jau kopš grūtniecības. Brīdī, kad sapratu, ka no manis pilnībā ir atkarīga mana dēla labklājība un nākotnes iespējas, kā savu vissvarīgāko uzdevumu izvirzīju atgūt kontroli pār visiem savas dzīves aspektiem.
Man nebija, ko zaudēt, tādēļ nolēmu, ka “iešu uz pilnu banku” un mainīšu visu, ko iespējams – domāšanas veidu, vidi, kurā dzīvoju, sociālo un finansiālo statusu, attiecības ar līdzcilvēkiem, nodarbošanos, kā arī uzlabošu savu ārējo izskatu un veselību.
– Kā sāki mainīties: no rīta pamodies un visu tūlīt mainīji jeb tas notika pakāpeniski?
– Uzskatu, ka pārmaiņas nav iespējams uzturoties tajā pašā vidē, kurā tu degradējies, vai tās būtu toksiskas attiecības, mikrorajons vai valsts, kurā tu dzīvo. Es pieņēmu lēmumu pārcelties uz dzīvi Maltā un sākt visu no jauna. Esmu šeit dzīvojusi agrāk, tādēļ ļoti labi zināju, kādas iespējas man būs, lai sasniegtu savus izvirzītos dzīves mērķus.
Primāri sāku ar pamata nepieciešamībām – darbu, kurš piedāvā tādu atalgojumu, kas ļauj turpināt investēt sevī un savā attīstībā. Kad tas bija nokārtots, tad sekoja psihoterapija. Tiklīdz sāku apmeklēt terapeitu, organiski arī citas dzīves jomas sāka uzlaboties. Man nepārtraukti paplašinājās draugu un paziņu loks, un tieši apkārtējo cilvēku atbalsts man sniedza motivāciju turpināt savu pašizaugsmi. Brīdī, kad mana fiziskā, sociālā un emocionālā vide bija noregulēta, ķēros klāt savam ārējam izskatam un vispārējam veselības stāvoklim. Pilnībā mainīju savus ēšanas paradumu un regulāri sāku nodarboties ar sportu. Atbrīvojos no 6kg liekās ķermeņa masas, ievērojami uzlaboju savu sirdsdarbību, kā arī imunitāti. Līdztekus visam iepriekš minētajam, sāku apgūt teorētiskās un praktiskās zināšanas pavisam jaunā nozarē un lielu daļu no sava brīvā laika pavadīju, mācoties dažādus kursus tiešsaitē.
– Kā Tu savaldi savas domas? Vai gadās, kad gribas visam atmest ar roku un ļauties vecajai rutīnai? Kādus domāšanas paradumus esi atmetusi?
– Vienai savaldīt savas domas ir izaicinoši, tādēļ vēlreiz vēlos uzsvērt, cik būtisku pievienoto vērtību man ir sniegusi psihoterapija, kuru joprojām neesmu pārtraukusi. Es vienmēr esmu bijusi ļoti apņēmīga, taču tagad apzinoties, cik tālu esmu nonākusi relatīvi īsā laikā (pēdējo 2 gadu laikā), tāda opcija kā padošānās, stagnācija vai vienkārši piebremzēšana, man nav pieņemama. Katru dienu cenšos dzīvot pēc principa – augstāk, tālāk, stiprāk.
– Kā Tu ieteiktu izkāpt no komforta zonas vilinošā akača?
– Pirmkārt, es ieteiktu uzdot sev jautājumu: “Vai es dzīvē esmu tur, kur vēlos būt?”
Atļaušos būt drosmīga un teikt, ka 99,9% atbilde būs NĒ. Otrkārt, pašam sev būtu jānodefinē, kādēļ es neesmu gatavs izkāpt no savas komforta zonas. Vai tās ir bailes, slinkums, rīcības plāna trūkums, vai kāds cits faktors. Kad esi apzinājies, kas ir tavi šķēršļi, sāc pie tiem strādāt. Piemēram, ja tavs lielākais šķērslis ir bailes, tad mēģini mainīt virzienu tam, no kā tu baidies. Ja tavas bailes ir no nezināmā, tad tā vietā tu vari sākt baidīties no nožēlas, kādēļ es nemēģināju agrāk. Pārsvarā vienmēr viss sākas mūsu galvā.
– Lūdzu, pastāsti par savām fiziskajām aktivitātēm.
– Aktīva un veselīga dzīvesveida pasaulē mani ievadīja ļoti tuva draudzene, ģimenes ārste, dietoloģe un fitnesa trenere – Justīne Rudzīte. Ikdienā priekšroku dodu sporta zālei, ko apmeklēju 3-5 reizes nedēļā. Man ir iepaticies arī skriet, taču to labāk daru ārā, nekā uz statiskā skreiceliņa. Skriešana ir kā papildus terapijas sesija, jo tās laikā netraucēti varu būt ar savām domām. Esmu sev izveidojusi analoģiju – ir jāskrien prom no neveselīga dzīvesveida, nevis no savām domām.
– Cik liela nozīme ir disciplīnai?
– Uz šo jautājumu mana atbilde būs īsa un kodolīga – disciplīna ir visu panākumu atslēga. Ja tādas nav, tad sliktie ieradumi ņem virsroku. Agrāk man disciplīnas nebija, tādēļ arī viss aizgāja pa pieskari. Mums vienmēr ir izvēle – vai es vēlos būt savs lielākais ienaidnieks, vai tomēr iedvesmas avots? Ja mums dzīvē kaut kas neiet tā, kā vēlamies, tad pie tā vainojami esam tikai mēs paši. Egoisms bieži tiek projicēts negatīvā veidā, taču, tikai kļūstot racionāli egoistiskam, tu varēsi sasniegt to, ko vēlies.
– Ko tu teiktu cilvēkiem, kas kautrējas iet pie psihoterapeita?
– Mēs vairs nedzīvojam laikmetā, kurā terapija ir tabu un ir jānovērtē iespēja konstruktīvi sev palīdzēt. Lielākais ieguvums no psihoterapijas ir laiks, kuru ietaupīsi un instrumentus, kurus apgūsi, strādājot ar sevi profesionāļu pavadībā. Turklāt, ietaupīto laiku un jaunās zināšanas varēsi novirzīt, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti gan teorētiski, gan praktiski.
– Vai cieņa pret sevi nāk komplektā ar cieņu pret apkārtējiem, vidi un pienākumiem?
– Pavisam noteikti. Uzskatu, ka mums nav tiesības pieprasīt cieņu no apkārtējiem, vides vai pienākumiem, kamēr mēs nesākam cienīt paši sevi. Pašcieņa stiprina mūsu pašvērtējumu, palīdz apzināties mūsu vērtību un vajadzības. Kad esam nonākuši šajā punktā, tas rezonēsies arī no apkārtējiem. Viss dzīvē sākas ar mums pašiem.
– Kā bērniem iemācīt rūpes par veselību? Vai tas atkarīgs no vecākiem, skolas, valsts?
– Uzskatu, ka tas ir atkarīgs no visiem trīs minētajiem faktoriem un tieši šādā secībā.
Primāri tas ir vecāku uzdevums un pienākums ielikt stiprus pamatus bērna domāšanā un uztverē, bet to iespējams panākt tikai ar labu piemēru. Pēc tam seko skola, jo tieši skolā bērns pavada lielu daļu no savas ikdienas un vitālajiem dzīves gadiem, kuru laikā bērns attīstās. Savukārt valsts uzdevums būtu sniegt iespējas un rīkus, lai atbalstītu un attaisnotu vecāku un skolas ieguldītās pūles.
Papildus vērtīgam saturam par pašizaugsmi un attiecību veidošanu vari sekot Ulrikas Instagram kontā – https://www.instagram.com/ulrika_hibnere/
