Smaga slimība var apgriezt kājām gaisā ierasto ikdienu, raisīt trauksmi, izmisumu, skumjas un jautājumus, uz kuriem grūti atbildēt. Taču tā arī paver iespēju mainīt attieksmi pret sevi, līdzcilvēkiem un pasaules kārtību, kas ved uz mīlestību, piedošanu un jaunu sākumu.
Sociālā uzņēmuma “Dvēseles miers” valdes locekle un psihosociālās rehabilitācijas programmas “Per aspera ad astra” vadītāja Elvita Rudzāte sniedz garīgu atbalstu cilvēkiem, kuriem ir onkoloģiskas saslimšanas vai jāatbalsta slimības skarti tuvinieki. Kaut arī daudzi šādā darbā redzētu galvenokārt izaicinājumus, Elvita izceļ spēcīgo misijas apziņu un pārliecību, ka, mainot domāšanu, cilvēki patiešām spēj mainīt to, kas ar viņiem notiek.
Programma onkoloģijas slimnieku atbalstam – mistiskas pieredzes iedvesmota, zināšanās balstīta
Kādu vasaru Elvita Rudzāte kopā ar Sokrata tautskolas kolēģiem organizēja 10 dienas ilgu sevis izzināšanas un harmonizēšanas nometni “Dvēseles miers”. Starp dalībniekiem bija arī cilvēki ar onkoloģiskām saslimšanām. Šo laiku Elvita atceras kā brīnumainu pieredzi: “Tur notika visādas neizskaidrojamas, skaistas lietas. Skaidri zilās debesīs bez neviena mākonīša pēkšņi uzmirdzēja varavīksne. Daži cilvēki piepeši sajuta rožu smaržu, kaut arī tuvumā nebija nevienas rozes. Garīgajā literatūrā tam var atrast mistiskus skaidrojumus, kuriem var ticēt un var neticēt. Taču pilnīgi noteikti pati savām acīm redzēju, kā uzlabojās nometnes dalībnieku pašsajūta brīdī, kad viņi sāka arvien labāk izprast dzīvi.”
Saprotot, ka ar dažām dienām vasarā nepietiek un ir vajadzīgs daudz sistemātiskāks atbalsts, nometnes rīkotāji 2020. gadā izveidoja sociālo uzņēmumu “Dvēseles miers”, lai sniegtu psihoemocionālu atbalstu cilvēkiem, kuri jūtas nelaimīgi – tai skaitā veselības problēmu dēļ. 2023.gadā sākām piedāvāt programmu onkoloģijas slimniekiem “Per aspera ad astra” – “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm” un 2025.gadā pateicoties ESF+ projekta “Atbalsts jaunām pieejām sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanā” sākām attīstīt izstrādāto programmu ar jaunām pieejām. Kaut arī programma darbojas vien dažus gadus, tā jau ir paspējusi piedzīvot pamatīgas pārmaiņas.
“Kad uzsākām šo programmu, pie mums pēc palīdzības vērsās cilvēki ar onkoloģiskām saslimšanām, kuri ar labiem panākumiem bija piedalījušies atsevišķās nedēļu vai desmit dienas ilgās atbalsta programmās,” stāsta Elvita Rudzāte. “Taču vēzis ir ilgstoša slimība, ar ko nevar tikt galā nedēļas laikā, un pacientiem un viņu tuviniekiem ļoti trūkst regulāra un ilglaicīga atbalsta. Tāpēc nolēmām veidot 12 mēnešu programmu, piedāvājot tās dalībniekiem tikties reizi nedēļā. Sākumā vairāk koncentrējāmies uz sarunām ar viņiem, taču ar laiku sapratām, cik svarīgi cilvēkiem ir tiešām saprast dzīvi, bet tam ir vajadzīgas zināšanas. Kad radās iespēja saņemt atbalstu SIF sociālo inovāciju projektu konkursā, nolēmām programmu attīstīt tālāk.”
Daudziem dalībniekiem ir grūti ierasties klātienē, viņu iespējas ierobežo vai nu ārstēšanas blaknes, vai attālums no dzīvesvietas līdz Rīgai. Tā kā pēc Covid-19 pandēmijas, pateicoties tehnoloģijām, strauji attīstījās attālinātās saziņas kultūra, pavērās arī plašākas iespējas sniegt palīdzību visiem, kuri to vēlas.
Sapratām, ka lielāks uzsvars jāliek tieši uz izglītošanu un zināšanu nodošanu – jo zinošāks cilvēks, jo vieglāk viņam tikt galā ar grūtu situāciju. Tāpēc izstrādājām 24 lekcijas, katra ir 3 stundas gara, un tās ikviens interesents bez maksas var noskatīties YouTube. Tas ir piemērots formāts cilvēkiem, kuri nevēlas citiem atklāt, ka ir saslimuši, grib lekcijas klausīties pa nelieliem gabaliņiem vai atkārtoti. Tas ir līdzīgi kā ar grāmatām, kuras pārlasi trīs, četras reizes un katru reizi atrodi kaut ko jaunu. Mums ir viena dalībniece, kura piedalās programmā jau trešo reizi. Viņa atzīst, ka pirmajā reizē šķiet – visu saproti, bet, klausoties otro, trešo reizi, ir tāda sajūta, it kā dzirdētu kaut ko pilnīgi jaunu,” atklāj Elvita Rudzāte.
YouTube ir pieejamas tikai teorētiskās lekcijas, taču programmas dalībniekiem paredzētas arī nodarbības, kurās var satikt citus dalībniekus, dalīties savā pieredzē, apmainīties viedokļiem. “Neviens neuzspiež kaut kādu vienīgo patiesību vai savu viedokli, katram ir tiesības domāt citādi, un kritiskā domāšana ir ļoti vajadzīga! Taču es aicinu ikvienu vismaz ieklausīties un varbūt sadzirdēt kaut ko jaunu, kas izrādās noderīgs,” stāsta Elvita.
Šobrīd tomēr radusies sajūta, ka ir pienācis laiks visiem satikties klātienē, tāpēc “Dvēseles miera” komanda pašlaik prāto, kā sarīkot nedēļas nometni, – diemžēl uzņēmumam nav pieejamas atbilstošas telpas.
Brīnumi patiešām notiek, un tos kaldina katrs cilvēks pats
“Dvēseles miera” komandai nākas sastapties ar dažādām dalībnieku attieksmēm. Ne visi ir gatavi ieskatīties savā dvēselē, doties pašizziņas ceļā un rast godīgas atbildes, kāpēc ar viņiem ir noticis tas, kas noticis. Viņi gaida, lai kāds ar brīnumnūjiņu no malas atrisina viņu problēmas. Elvita Rudzāte atzīst – šādos gadījumos neko daudz nevar palīdzēt ne programma, ne ārsti, jo jebkura ārstēšana ir pa īstam iedarbīga tikai ar paša pacienta līdzestību.
Taču ir arī brīnišķīgi piemēri, stāsta Elvita: “Pirms kāda laika man piezvanīja pilnīgi izmisusi jauna sieviete, mazu bērnu mamma, kurai bija diagnosticēts vēzis pēdējā stadijā ar metastāzēm. Tā kā tobrīd grupa tikai komplektējās, bet viņai palīdzība bija vajadzīga nekavējoties, piedāvāju noklausīties lekciju ierakstus. Viņa pilnīgi patstāvīgi klausījās un ļoti intensīvi ar sevi strādāja, un paralēli, protams, arī gāja uz ķīmijterapiju. Pēc sešiem mēnešiem viņai iestājās pilnīga remisija. Ārsti pat sāka šaubīties, vai ir pareizi noteikuši diagnozi, jo gadījumi, kad tik īsā laikā cilvēks tik brīnumaini atveseļojas, notiek ļoti reti. Ārsti uzskata, ka ķīmijterapija iedarbojās ārkārtīgi veiksmīgi, bet es esmu pārliecināta, ka lielā mērā šī sieviete pati sevi izglāba ar savu līdzdarbību, savu gatavību mainīt attieksmi pret dzīvi. Mainīt domāšanu ir ārkārtīgi grūti, iespējams, tas ir visgrūtākais cilvēka uzdevums šajā pasaulē, bet te mēs redzam, cik brīnumainu rezultātu tas var nest.”
Ir vērts krāt tikai to, ko varēsim paņemt līdzi nākamajā dzīvē
Ikdienas saskarsme ar cilvēkiem, kuri nonākuši lielās grūtībās, var pamatīgi sašūpot ikviena priekšstatus par dzīvi, mainīt prioritātes un vērtības. Elvita Rudzāte saka – viņai tas palīdzējis atšķirt laicīgas vērtības no mūžīgām: “Laicīgās vērtības ir pārejošas – te ir darbs, un te tā vairs nav. Ir jauki pelnīt daudz naudas un ērti dzīvot, bet tas var mainīties vienā mirklī. Es programmā minu piemēru no kara Ukrainā – tu esi visu mūžu krājis naudu, varbūt vēl paņēmis kredītu, uzcēlis māju, un viena krievu raķete to nolīdzina līdz ar zemi, un vienā acumirklī viss tavs mūža darbs ir vējā. Materiālas lietas kapā līdzi nepaņemsi – atšķirībā no apziņas, ka visas dzīves gudrības, ko pagūsi šīs dzīves laikā sakrāt, būs tavējās arī nākamajā dzīvē.”
Viņa gan atzīst – viens ir to stāstīt citiem, pavisam kas cits – apzināties pašai savā ikdienā. “Agrāk man arī būtu bijis žēl ziedot savu personisko labumu sabiedrības labā, bet tagad es vairs neesmu pieķērusies lietām vai īpašumam. Ja man kaut kas ir dots, mans pienākums ir noteiktās situācijās tajā dalīties ar tiem, kuriem to vajag vairāk nekā man,” ir pārliecināta Elvita.
Šī pārliecība balstās viņas ticībā, ka mirstīgs ir tikai fiziskais ķermenis, bet tas nebūt nav viss cilvēks: “Ķermenis ir tikai viena daļa no svētās trīsvienības – pārējās ir dvēsele un gars, un tie ir mūžīgi. Jā, man darbā nākas sastapties ar mirstošiem cilvēkiem, taču nomirt nevar, var vienīgi atstāt slimo, novārdzināto ķermeni, fizisko pasauli, bet viss turpināsies citā, smalkajā pasaulē. Neatkarīgi no slimības iznākuma cilvēks ir mūžīgs, un man ir svarīgi izdarīt visu, kas manos spēkos, lai viņš to apzinātos un lai viņam būtu šis miers dvēselē.”
Tuvinieku sarežģītākais uzdevums – mīlēt un atbalstīt, bet neuzspiest savas zināšanas
Bieži vien sabiedrība un tuvinieki nezina, ko teikt vai kā rīkoties, uzzinot par vēža diagnozi. Vēlme būt stipriem un atbalstīt saslimušo var traucēt atzīt pašiem savu apjukumu un nogurumu. Elvita Rudzāte novērojusi – pats svarīgākais slimniekam ir just, ka viņu mīl, ka viņš nav viens, ka viņš ir vajadzīgs. Bez šādas pārliecības zūd dzīvotgriba un motivācija cīnīties.
“Mīlēt nenozīmē nākt virsū ar savām idejām vai zināšanām, bet pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Viņam ir tiesības neticēt Dievam, neticēt nākamajām dzīvēm, viņš drīkst turēties pie saviem uzskatiem, pat ja tie kādam šķiet aplami. Arī programmā “Per aspera ad astra” mēs saskaramies ar pretestību, bet pats galvenais ir neko neuzspiest – tas cilvēkus tikai sanikno,” stāsta Elvita.
Viņa to zina no personīgās pieredzes: pirms vairāk nekā 25 gadiem viņai pašai atklāja audzēju, un kāds tuvinieks, to uzzinājis, atnesa grāmatu par karmu, par ko Elvita toreiz pamatīgi sadusmojās. “Tolaik es par to pat dzirdēt negribēju,” viņa stāsta, “nebiju gatava kaut ko tādu lasīt. Ir ļoti jārespektē, ko cilvēks ir gatavs pieņemt un ko ne. Mums programmā ir dažādi speciālisti – psihologi, izaugsmes veicinātāji, lai katrs varētu atrast tādu skatpunktu, kas viņam ir pieņemams. Ir jābūt izvēlei. Ja cilvēkiem neuzspiež savu patiesību, iespēja, ka otrs tajā ieklausīsies, kad jutīsies gatavs, ir daudz lielāka. Programmā piedalījās sieviete ar onkoloģisku saslimšanu, kura gāja pašizziņas ceļu, bet viņas vīrs to visu ne pārāk atbalstīja. Reiz viņa klausījās nodarbību datorā, klausījās diezgan skaļi un pēkšņi attapās, ka vīram otrā istabā droši vien traucē. Bet, kad gribēja aizvērt durvis, viņš sauca no istabas – netaisi ciet, es arī klausos! Tas, ka cilvēks kaut ko negrib dzirdēt tieši šodien, nenozīmē, ka viņam tas nebūs svarīgi rīt.”
Tāpēc Elvitai ir liels gandarījums par ierakstītajām 24 lekcijām: “Man ir ļoti svarīgi apzināties, ka šīs zināšanas nepaliek manā galvā, bet ir nodotas citiem un būs pieejamas arī pēc manis. Ja nu kādam tās būs vajadzīgas pēc daudziem gadiem?”
Ticība, ka viss turpinās, ļauj dzīvot vieglāk
Vairumam cilvēku būt blakus mīļajiem viņu dzīves smagākajos brīžos nav viegli, tomēr Elvita Rudzāte grūtumu nejūt: “Protams, es jūtu līdzi cilvēkiem viņu izmisumā. Ejot garīgās izaugsmes ceļu, neesmu pievienojusies nevienai reliģiskai konfesijai, bet man ir ārkārtīgi stipra ticība, ka eksistē kaut kas augstāks par mani, lai kādā vārdā to nosauktu. Esmu ļoti pateicīga, ka esmu sapratusi, kas ir mana dzīves misija, un ka varu kalpot Augstākajam tik labi, cik vien spēju. Tas dod milzīgu spēku. Es strādāju daudz, ļoti garas stundas, arī nedēļas nogalēs, bez atvaļinājuma. Reizēm esmu tik ļoti nogurusi, ka aizmiegu dažās sekundēs, taču nekāda izdegšana man nedraud. Ticība, ka pasaule ir daudz plašāka, nekā mēs to redzam, ka mirstīgs ir tikai fiziskais ķermenis, ka apziņa turpinās un ka es šobrīd lieku pamatu savai nākamajai dzīvei, dod vieglumu dzīvot, spēku pārvarēt grūtības un darīt daudz vairāk, nekā vidēji ir pieņemts.”
Lielu spēku dod gadījumi, kad redzams, ka programma “Per aspera ad astra” ar cilvēkiem ir paveikusi brīnumus. Jaunā mamma, kura pusgada laikā uzveica vēzi 4. stadijā. Sieviete, kura bija pārliecināta, ka visi ir no viņas novērsušies, bet nu ir burtiski piedzimusi no jauna, bauda otro medusmēnesi ar vīru, ir atguvusi draugus, saņēmusi jaunus darba piedāvājumus un iestājusies augstskolā. Vēl daudzi citi, kuriem slimība ir likusi pilnībā pārkārtot savu domāšanu, bet programma – palīdzējusi to izdarīt.
Ja Elvitai Rudzātei būtu iespēja nodot tikai vienu atziņu cilvēkiem, kuri šobrīd saskaras ar onkoloģisku diagnozi, viņa teiktu – nekas nebeidzas, un dzīve ir bezgalīga: “Pat ja fiziskais ķermenis nomirst, viss turpinās, tikai citā realitātē, kura mums nav zināma un izprotama. Cilvēki baidās no beigām, bet nekas nebeidzas. Tāpēc, kamēr esi dzīvs šajā realitātē, ir svarīgi darīt visu, lai paņemtu līdzi pēc iespējas lielāku bagāžu, lai būtu pēc iespējas gudrāks. Kāpēc tad mēs vispār esam šajā iemiesojumā? Lai kļūtu dzīvesgudrāki – tā ir galvenā dzīves jēga.”
“Dvēseles miera” bezmaksas psihosociālās rehabilitācijas programma “Per aspera ad astra” paredzēta gan pieaugušajiem ar onkoloģiskām slimībām, gan viņu tuviniekiem un onkoloģiski slimu bērnu vecākiem. Programma ilgst 12 mēnešus un ietver individuālas un grupu nodarbības, kā arī izglītojošas lekcijas. Piedalīties iespējams klātienē vai attālināti.
Programma pieejama bez maksas, pateicoties sociālās inovācijas projektam “Psihosociālās rehabilitācijas programmas onkoloģiskajiem slimniekiem “Per aspera ad astra” attīstība” Sabiedrības integrācijas fonda īstenotā ESF+ projekta “Atbalsts jaunām pieejām sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanā” ietvaros.
Anete Pupila
Magnific.com
1.11.2026
