27.06.2024.
Starptautiskā žurnālistu organizācija Investigate-Europe.eu publicējusi plašu izpēti par Eiropas zāļu darījumu aizkulisēm.
Žurnālisti Eurydice Bersi, Lorenzo Buzzoni un Maxence Peigne raksta, ka izmeklēšana fokusējas uz necaurspīdīgiem darījumiem un nevienlīdzību Eiropas “slepenajā zāļu cenu noteikšanas sistēmā”, skaidrojot konfidenciālus darījumus, slepenas atlaides un cenu slēpto sistēmu. Atreferējam rakstā pausto.
Organizācijas vietnē teikts – pacienti, kas slimo ar vēzi vai citām nopietnām slimībām, reti apzinās, ka viņu liktenis var būt atkarīgs no slepeniem cenu darījumiem, kas noslēgti starp valsts amatpersonām un farmācijas firmu pārstāvjiem.
“Sarunas ir pilnīgi slepenas. Viss notiek aizzīmogotās aploksnēs,”
žurnālistiem atklājis vidēja lieluma ES valsts sarunu dalībnieks, piebilstot, ka šāda rakstura informācija pat netiek ievietota elektroniski, lai sistēmu uzturētājam tai nebūtu piekļuve.
Valstis domā, ka no šiem slepenajiem darījumiem panāk lielus ietaupījumus, taču patiesībā tās tiekot pretnostatītas, nezinot, cik otrs patiesībā maksā. Neraugoties uz atlaidēm, no valdībām bieži tiek iekasētas lielas maksas par medikamentiem, kas glābj dzīvības, vai arī šiem medikamentiem vispār nav piekļuves, atklājies Investigate Europe un tās partneru astoņus mēnešus ilgā izmeklēšanā.
Pacienti nevajadzīgi cieš, jo uzņēmumi izvēlas, kur ir izdevīgāk laist tirgū savas zāles. “Mums ir pirmās, otrās un trešās klases Eiropas pilsoņi, kad runa ir par piekļuvi — tas ir skandāls,” sacījis Klemenss Auers, kurš līdz 2018. gadam bija Austrijas Veselības ministrijas ģenerāldirektors.
Zāļu ražotāji katru gadu pieprasa augstākas cenas, bieži vien ar jau noteiktām atlaidēm, saka Joergs Indermits no Šveices Federālā sabiedrības veselības biroja. “Pēdējais piemērs, kas man ir, ir 50 000 franku [51 800 eiro] mēnesī par jaunām onkoloģijas zālēm. Mums nekad nav bijusi tik augsta cena. Lai gan ar šīm jaunajām zālēm tiek ārstēti tikai 10-20 pacienti, tās ir ārkārtīgi dārgas.”
Žurnālisti sarunājušies ar desmitiem amatpersonu, kas ir saistītas ar konfidenciālu cenu noteikšanu, un aprakstīja “absurdo” sistēmu, kas liek viņiem slepenībā vienoties par zāļu cenām. “Cenu slepenība tiek uzskatīta par nozares pamatvērtību,” saka Vims van Hārtens, nīderlandiešu onkologs, kurš gadiem ilgi skaidrojis vēža terapijas patiesās izmaksas Eiropā.
Pētījuma autori norāda – izmeklēšanā konstatēts, ka “bagātās” valstis par noteiktām zālēm parasti maksā mazāk nekā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis. Tas atklāj satraucošu plaisu daudzu inovatīvu medikamentu pieejamībai visā blokā, kamēr zāļu firmas gūst milzīgu peļņu no veselības aprūpes sistēmām.
Žurnālisti raksta – zāļu oficiālo cenu — tās “saraksta cenu” — var viegli atrast tiešsaistē vai zāļu iepakojuma aizmugurē. Taču šīs cenas bieži esot mākslīgas, un nozares interesēs ir, lai tās būtu augstas. Iemesls esot vienkāršs: desmitiem valstu nosaka cenas, skatoties uz to, ko citas valstis publiski nosaukušas par savu cenu. Augstās saraksta cenas ir nozares atslēga uz lielāku peļņu. Patiesībā pastāv paralēla sistēma – secina žurnālisti.
Rakstā teikts – Eiropas Zāļu aģentūra apstiprina noteiktas zāļu kategorijas lietošanai visā Eiropā. Pēc tam uzņēmumi izvēlas, vai viņi vēlas tirgot zāles valstī vai nē. Oficiālo cenu nosaka katra valsts atsevišķi un tad sākas individuālas sarunas, lai vienotos par jebkādām slepenām atlaidēm.
Pētnieki turpina – farmācijas uzņēmumi faktiski saņemot miljardus, ko eksperti sauc par “bezprocentu aizdevumiem”, jo lielākā daļa valstu sākumā maksā augstāku oficiālo zāļu cenu. Tad laika gaitā uzņēmumi diskrēti atgriežot starpību starp oficiālo cenu un reālo, sarunāto cenu. Beļģijā vien šī peļņa 2023. gadā sasniedza 1,5 miljardus eiro. Lielākos tirgos atlaides ir lielākas, un nozarei uz laiku aizdotās valsts naudas summas ir vēl lielākas.
Nozare ir “nelokāmi noklusējusi šo sarunu rezultātus”, Investigative Europe teikusi juriste un sabiedrības veselības aizstāve Ellen Hoena. “Visu slepenība dod viņiem milzīgu spēku spēlēt pēc principa “skaldi un valdi.”
Valstis slēdz slepenus darījumus, cerot ierobežot pieaugošās jauno zāļu izmaksas, taču inovatīvo zāļu cenas pieaug visur. Nīderlandē valsts slimnīcu budžeta daļa, kas iztērēta šīm zālēm, pēdējo 15 gadu laikā ir pieaugusi no 0,6 procentiem līdz 10 procentiem, stāsta holandiešu onkologs van Hārtens.
Norvēģijas varas iestādes saka, ka tām pat bijis jāpārveido sava datubāze, lai varētu ierakstīt vairāk nuļļu cenu skaitļos. Uzņēmums Novartis pārspēja rekordu ar mugurkaula muskuļu atrofijas ārstēšanas līdzekli Zolgensma, nosakot cenu 27 miljonu NOK (2,3 miljonu eiro) apmērā. Anja Šīla no Norvēģijas Medicīnas produktu aģentūras to nosaukusi par absolūti neētisku cenu. Galu galā 2021. gadā tika panākta konfidenciāla atlaide.
Investigate Europe analīze liecina, ka valstis visā Eiropā maksājot izteikti atšķirīgas cenas par cistiskās fibrozes zālēm. ASV biotehnoloģiju uzņēmums Vertex Pharmaceuticals, kuram ir ārstēšanas monopols, varot prasīt vairāk nekā 200 000 eiro uz vienu pacientu gadā par savu progresīvo medikamentu Kaftrio/Kalydeco – tas esot vairāk nekā 40 reizes lielākas par prognozētajām ražošanas izmaksām, liecinot Apvienotās Karalistes pētnieku informācija.
Kompānija to apstrīd, sakot, ka cenas nenosaka ražošanas izmaksas, bet gan ieguldījumi to attīstībā, risks un zāļu vērtība sabiedrībai. Zāles ir izslavētas par to, ka tās palīdz pacientiem ar retu slimību, kas pakāpeniski nosprosto plaušas un var izraisīt priekšlaicīgu nāvi. Investigate Europe saka – tomēr esot šķietams, ka kompānija Vertex, kuras pārdošanas apjomi 2023. gadā sasniedza gandrīz 10 miljardus ASV dolāru, no nabadzīgākajām valstīm pieprasot augstākas cenas nekā no dažiem to bagātākajiem kaimiņiem.
Raksts atsaucas uz veselības iestāžu datu salīdzinājumu. Investigate Europe pārstāvji salīdzināja Vertex vietējos ieņēmumus ar oficiālo pacientu skaitu, kas 2022. gadā lietoja uzņēmuma zāles. Vidējais rādītājs, neskaitot PVN, bija aptuveni 71 000 eiro Francijā, 81 000 eiro Itālijā, 87 000 eiro Spānijā un 88 000 eiro Nīderlandē. Tikmēr Čehijā (atbilstoši lielākā sabiedriskā apdrošinātāja VZP datiem), 2022. gadā aplēstās gada izmaksas zālēm bija 140 000 eiro (gan netika precizēts, vai ir ņemts vērā arī kāds nodoklis).
Žurnālisti norāda, ka Lietuvas varas iestādes ir vairākus gadus risinājušas sarunas ar Vertex, jo pieaudzis mediju un pacientu grupu spiediens. Valdība aprīlī paziņoja, ka ir gatava maksāt pat 8,4 miljonus eiro, lai nodrošinātu Kaftrio un Kalydeco līdz 48 pacientiem jeb 175 000 eiro vienai personai.
Vertex pārstāvis komentējis, ka “mūsu zāļu cena ir balstīta uz to inovāciju un vērtību, ko tās sniedz cistiskās fibrozes kopienai, aprūpētājiem un veselības aprūpes sistēmām”. Viņš norādījis, ka aptaujā norādītās kompensācijas cenas ir neprecīzas, tomēr atteicās komentēt atsevišķu valstu gadījumus vai neprecizitātes. Vertex arī piebilda, ka pēdējo desmit gadu laikā vairāk nekā 70% no tās darbības budžeta tika izlietoti pētniecībai un attīstībai.
Rakstā teikts – neraugoties uz milzīgajiem ieņēmumiem, Vertex nav daļa no Eiropas galvenās nozares organizācijas EFPIA (Eiropas Farmācijas industriju un asociāciju federācija). Jautājot par konfidenciālu cenu noteikšanu, EFPIA žurnālistiem neesot tieši atbildējis uz jautājumu, vai bagātākās valstis maksā citu cenu.
“Pastāv plaša vienprātība, ka cenām ir jāatspoguļo valsts spēja maksāt par zālēm. EFPIA un tās dalībnieki ierosina Eiropai sistēmu, kurā valstis, kuras var atļauties maksāt mazāk par zālēm, maksā mazāk,” sacījusi Natālija Molla, organizācijas pārstāve.
Tipiska stratēģija, lai saglabātu slepenības status quo, ir draudi boikotēt tirgus. “Es esmu veicis simtiem šo sarunu,” žurnālistiem sacījis Francis Arickx, Beļģijas Nacionālā veselības un invaliditātes apdrošināšanas institūta farmācijas politikas vadītājs. “Draudus, ka uzņēmums nesēdīsies pie sarunu galda, mēs dzirdam visu laiku un dzirdam visur.”
KCE, valsts finansēts institūts Beļģijā, 2016. gadā mēģināja pārbaudīt slepenos atlaižu darījumus, ko parakstījušas valsts iestādes. Viņi vēlējās prezentēt rezultātus, pat neizpaužot nekādus aizsargātus datus par konkrētiem darījumiem. Tomēr pēc Beļģijas Farmācijas asociācijas spiediena KCE nācās publicēt “vājāku” pētījumu, kas izslēdza šo darījumu analīzi. Pētījumā gan bijis norādīts, ka asociācija bija draudējusi ar tiesas darbiem.
Kad liels Šveices zāļu ražotājs pieprasījis augstāku cenu Austrijā, Klemenss Auers žurnālistiem apgalvojis, ka pārstāvis viņam atgādinājis par ieguldījumiem, ko viņi tur veikuši, norādot, ka tie ir apdraudēti, ja netiks panākta vienošanās par izdevīgu darījumu. “Tā vienmēr ir viena un tā pati muļķīgā, ļoti primitīvā spēle,” viņš komentējis.
Tālāk rakstā žurnālisti atspoguļo situāciju Vācijā un Dānijā, kas ļaujot uzņēmumiem sākotnēji brīvi noteikt oficiālās cenas un ierasti ir pirmie “ieejas punkti” Eiropā. Praksē Dānija nosaka dažus “brīvprātīgus” cenu ierobežojumus, savukārt Vācija katru gadu pēc ieviešanas pārskata katru medikamentu un pēc tam var pieprasīt cenu izmaiņas. Tālākais abās valstīs esot noslēpumā tīts. Dānijas slimnīcas iegādājas dārgākos medikamentus ar konfidenciālām atlaidēm, taču šie darījumi neparādās Euripid, Eiropas cenu datubāzē, žurnālistiem norādījušas Dānijas amatpersonas.
Vācija esot vēl necaurredzamāka. Tā uzlikusi veto Pasaules Veselības organizācijas rezolūcijai par cenu pārredzamību, un valsts pat neesot daļa no Euripid.
Attiecībā par zāļu pieejamību mazākām valstīm, žurnālisti norāda – cenas var būt pārmērīgi augstas. Bijušais Kipras veselības ministrs Giorgos Pamboridis laiku pa laikam atklāj, ka viņu cenas ir “divkāršas, trīskāršas vai pat piecas reizes lielākas par citu valstu maksām”. Viņš esot satriekts, ka ES ļaujot nozarei izturēties pret saviem dalībniekiem tik atšķirīgi. “NDA [neizpaušanas līgumi] ir instrumenti dominējošā stāvokļa ļaunprātīgai izmantošanai, kas nozarei ir attiecībā pret saviem klientiem – valstīm. ES neapdomīgi atsakās no savas vienīgās priekšrocības – tās (kopējā) lieluma”
Bijušais Īrijas veselības aizsardzības ierēdnis sacījis, ka klusās sarunas pastiprina nevienlīdzību: “27 dalībvalstis, kas ved sarunas katra pati par sevi, ir pārsteidzoši neefektīvas un noved pie nevienlīdzības starp Eiropas pilsoņiem.”
Kad Kipra, Grieķija, Itālija, Malta, Portugāle un Spānija 2017. gadā apvienoja spēkus un parakstīja Valletas deklarāciju, lai sadarbotos medikamentu iepirkumu jomā, nozare neizrādīja nekādu interesi, portālam Investigate Europe stāstīja vairāki dalībnieki.
Tālāk uz ziemeļiem izveidojusies sadarbība starp Austriju, Beļģiju, Īriju, Luksemburgu un Nīderlandi – tās ir vienojušās par cenām dažām dārgām zālēm, galvenokārt ar maziem uzņēmumiem. Divi iesaistītie sarunu dalībnieki portālam teikuši, ka lielāki uzņēmumi nevēlas pievienoties.
“Mazie uzņēmumi saka: “Jā, ar vienu sarunu es varu piekļūt vairākiem tirgiem, tāpēc es piekrītu”, savukārt lielie uzņēmumi, šķiet, boikotē šāda veida iniciatīvu,” sacījis Veronas universitātes ekonomikas profesors Paolo Pertile.
Viena reize, kad lielākie uzņēmumi vienojās ES mērogā, bija sarunas par Covid vakcīnām. Tas parādīja, ka, ja nozare tiek pakļauta spiedienam, tā var vienoties nepretnostatīt vienu valsti pret otru. Bet cenas atkal bija slepenas. “Ja ES būtu izmantojusi savus apvienotos spēkus, lai nepiekristu konfidencialitātes klauzulām, tas varētu būt mainījis spēli,” žurnālistiem sacījusi Sabīne Voglere, Austrijas Nacionālā sabiedrības veselības institūta farmakoekonomikas vadītāja.
Tikmēr Luka Li Bassi, bijušais Itālijas Zāļu aģentūras vadītājs, kurš ir aģitējis par plašāku cenu izpaušanu Investigate Europe komentējis, ka farmācijas uzņēmumi spēj “šantažēt valdības”, piebilstot, ka ja tiek pieprasīta pārredzamība, farmācijas uzņēmumi draud šīs zāles nedot.
Pētnieku komanda: Ingeborg Eliassen, Harald Schumann, Nico Schmidt, Attila Kalman, Pascal Hansens, Maria Maggiore, Markus Grill, Christina Berndt, Achim Pollmeier, Leonard Scharfenberg, Palina Milling
Organizācijas mediju partneri redzami šeit: https://www.investigate-europe.eu/media-partners
