18.06.2024.
Sarunājamies ar “Anti-Aging Institute” vadītāju Zani Rēvaldi par aktualitātēm medicīnā, cilvēka vēlmi dzīvot ilgāk un valsts prioritātēm.
– Kas ir preventīvā medicīna un ar ko tā atšķiras no mūsu ikdienas veselības aprūpes?
– Preventīvā medicīna koncentrējas uz slimības profilaksi, tās novēršanu, pirms tā vēl vispār ir radusies. Uz slimnīcu, poliklīniku un rehabilitācijas iestādēm galvenokārt dodas cilvēki, kas jau kļuvuši par pacientiem. Savukārt preventīvās medicīnas mērķis ir strādāt ar cilvēkiem, kas vēl nav kļuvuši par pacientiem, un tas saskan arī ar “Anti-Aging Institute” vīziju. Tātad pamatā tās mērķis ir novērst slimības, invaliditāti, strādāt ar cēloņiem, kas varētu izraisīt priekšlaicīgu saslimšanu vai pat nāvi.
– Cilvēks gadsimtiem ir meklējis mūžīgās jaunības noslēpumu. Ir skaidrs, ka nevaram dzīvot 200 vai 300 gadus, bet vai pašreiz varam just zinātnes izrāvienu attiecībā uz ilgāku mūžu?
– Visā pasaulē kopumā cilvēki dzīvo ilgāk. Kopš 1900. gada dzīves ilgums ir vidēji palielinājies par vismaz 30 gadiem. Ievērojami palielinājies cilvēku skaits, kas sasniedz 100 gadu vecumu. Ļoti daudzi medicīnas un ne tikai medicīnas ( arī ūdens attīrīšanas iekārtu ieviešana utml. risinājumi) sasniegumi ļauj cilvēkiem dzīvot ilgāk. Tā piemēram, antibiotiku ieviešana 20. gadsimta sākumā palielināja dzīves ilgumu vidēji par 20 gadiem. Padomājiet, kāda bija, piemēram, iespēja izdzīvot pēc sirdstriekas pirms 40 gadiem (praktiski niecīga) un kāda tā ir tagad. Ir jāatceras, ka veselību ietekmē gan bioloģiskie, gan dzīvesveida, gan vides, gan sociālie faktori.
Mūsu institūtā prioritāri fokusējamies uz veselību kā vērtību, kas ir pamats visam un pats svarīgākais. Un tad ir skaistuma un estētiskās medicīnas dimensija, labbūtības, labsajūtas dimensija.
Visiem ir svarīgi sev patikt un justies labi savā ādā, tāpēc arī estētiskā medicīna ir svarīga. Medicīna un estētiskā medicīna nepārtraukti attīstās, ienāk jaunas tehonoloģijas un iespējas, tomēr arī tas nepalīdzēs, ja cilvēkam pašam nebūs vēlmes un motivācijas uzturēt veselību un dzīves kvalitāti.
– Ja vēlos sākt preventīvi kontrolēt organisma novecošanās procesu, ar ko man sākt?
– Pirmais solis ir stundu gara vizīte un saruna ar speciālistu, kas iedziļinās preventīvās medicīnas jautājumos, ģimenes ārstu, kurš specializējas tieši preventīvās medicīnas jomā. Jāpiebilst, ka Latvijā nav iespējams iegūt preventīvās medicīnas speciālista izglītību. Arvien vairāk ārstu to apgūst ārzemēs. Vizītes laikā tiek analizēta slimības vēsture un izveidots plāns. Ar pacientu tiek saskaņots, vai tiks sperti tālākie trīs soļi: vispārēja diagnostika, lai noteiktu cilvēka esošo veselības stāvokli. Tiek piedāvāts veikt arī ģenētiskos testus, lai dziļāk izprastu un prognozētu iespējamās saslimstības. Ir arī iespējams noteikt ģenētiskos defektus.
Kad esam noskaidrojuši visus mūsu individuālos faktorus un sapratuši, kādā stāvoklī ir mūsu organisms, tad tiek izveidota individuālo risku karte, kas tiek marķēta ar karodziņiem.
Zaļš nozīmē, ka ar attiecīgo orgānu sistēmu viss ir kārtībā. Taču, lai zaļais karodziņš paliktu zaļš jeb veselība tiktu uzturēta, tiek attiecīgi izveidots plāns. Zaļais karodziņš arī nozīmē, ka varam domāt arī par skaistumkopšanu un estētisko medicīnu. Savukārt dzeltens nozīmē, ka ir nelieli riski, nelielas novirzes no ideālas veselības, taču to mēs nejūtam savā ikdienā, tas netraucē mūsu dzīves kvalitātei šobrīd. Taču, ja tas netiks kontrolēts, tad tas var pārtapt par oranžo karodziņu, kas nozīmē, ka ikdienas kvalitāte mums ir traucēta un, iespējams, jūtam kādas sāpes. Tas savukārt ir plānveidīgi jārisina jau tuvākajā laikā. Sarkanie karodziņi nozīmē, kas mēs esam atklājuši kaut ko, kas apdraud, iespējams, pat dzīvību un jārisina nekavējoties. Un tad klients izvēlas, vai strādāt ar visiem šiem četriem karodziņiem, vai nē. Mūsu mērķis ir maksimāli “savest” cilvēka veselību kārtībā.
– Par ģenētisko testēšanu. Cilvēki mēdz teikt: “Es labāk nemaz nezinu, kas ir manā ģenētikā. Ja zināšu, tas var radīt lielāku psiholoģisko spriedzi.” Kā ar to tikt galā?
– Kāpēc ir tik lielas bailes uzzināt par savu ģenētiku? Piemēram, tas ir tāpat, kā neizmantot uzaicinājumu uz mamogrāfiju, jo labāk jau nezināt, ka tas vēzis tur ir. Es to saucu par strausa politiku. Mēs varam iebāzt galvu smiltīs un nedomāt par to un cerēt, ka mums nekas nenotiks, un mums var ļoti paveikties. Bet labāk ir, ka tu zini, ar ko tu vari rēķināties.
Veicot ģenētiskās analīzes, klients uzzina, kādi defekti ir konkrētos gēnos, kas atbild par kādām izpausmēm. Bet nav jau teikts, ka tas obligāti notiks.
Ir ģenētika un ir epiģenētika. Gēnu mutācijas iedarbosies tikai konkrētos apstākļos. Piemēram, ja jums ir augsts risks saslimt ar plaušu vēzi un jūs smēķējat, tad jums ir iespēja šo riska slēdzi izslēgt, pārtraucot smēķēšanu.
– Bieži vien dzirdam vecāka gadagājuma cilvēkus sakām, es tāpat ēdīšu pienu un gaļu, ko tad nu vairs pēc 60 mainīt dzīvesveidu. Vai dzīvesveids ietekmē šo ģenētisko defektu “iedarbināšanu”?
– Ir tik daudz pētījumu un piemēru pasaulē, ka sešdesmitgadīgs cilvēks var būt veselāks un spēcīgāks par dažu labu trīsdesmitgadnieku. Runājot par ilgmūžības teorijām, ir arvien vairāk cilvēku, kas dzīvo līdz simt gadu vecumam. Protams, dzīvildzes pieaugumu mums mazliet iztraucēja kovids, kas izmainīja visu statistiku. Bet uzņemtais kurss pēdējos 20 gados rāda, ka cilvēki dzīvo arvien ilgāk. Un, ja mēs spējam dzīvot līdz simt gadiem, tad kāpēc pusceļā – sešdesmit gados apstāties?
Latvijā cilvēkiem ir ļoti bēdīgs veselības stāvoklis. Tas ir saistīts ar primārās veselības aprūpes problēmām. Ir pat ārsti, kas nenovērtē veselības profilakses nozīmi – ja mēs esam panākuši, ka cilvēks aiziet pie ģimenes ārsta, bet ārsts pasaka – ko tu atnāci, vai tev kaut kas kaiš?
Kā nav kauna nākt, ja nekas nesāp? Un te, iespējams, nepieciešams, lai nomainās paaudzes.
– Cik svarīga ir garīgā veselība un labbūtība, lai uzturētu adekvātu bioloģisko vecumu? Vai frāze “kā jūtamies, tā izskatāmies” šeit ir vietā?
– Piekto gadu darbojoties “Anti-Aging Institute”, es redzu, kā mainās mūsu klientūra. Arī veseli cilvēki ir gatavi nākt pie ārsta, lai pieskatītu savu veselību. Un jautājums par mentālo stāvokli ir ārkārtīgi svarīgs. Ne jau velti arī pēdējos gados kopš kovida sabiedrība pastiprināti pievērsusies mentālās veselības jautājumiem. Ir, protams, cilvēki, kas par to smejas – garīgās prakses, meditēšanas, visa tā ņemšanās ir utopija. Taču internets ir pilns ar pētījumiem un publikācijām par to, kā dažādi garīgie stāvokļi ietekmē dažādu slimību attīstīšanos. Piemēram, ģimenes locekļa zaudējums var divkāršot risku saslimt ar multiplo sklerozi vai ar dažādām vēža formām.
Kas ir prieks? Mēs kļūstam priecīgi kāda ārēja notikuma ietekmē, piemēram, kāds samīļoja, apsveica, iedeva ziedus u.tml. Kad esam priecīgi, mūsos rodas prieka hormons un palaiž konkrētu mehānisma ķēdi mūsu organismā, kas savukārt ierosina atkal nākamo hormonu izdalīšanos. Notiek arī dažādu smadzeņu impulsu apmaiņa. Ja apkārt notiek kaut kas slikts, vai ir stress, tas arī izraisa hormonālas pārmaiņas, kas var savukārt attīstīties slimībā.
Visi jau zina, ka ir svarīgi rūpēties par veselību un arī garīgo veselību, taču tā ir cīņa par prioritātēm.
– Kā valsts kopumā varētu palīdzēt sekmēt ilgāku mūžu? Kā zināms, diemžēl vidējais vecums Latvijā nav pārāk iepriecinošs.
– Valsts jau it kā pamatnostādnēs visu glīti ir ierakstījusi, kas būtu jādara. Tikai tas realitātē īsti nenotiek. Es domāju, ka pamatu pamatā ir jāstiprina primārā veselības aprūpe. Ir gadījies, ka par mani iesmīkņā, kad piedāvāju kādus risinājumus. Ir uzskats, ka pacientu ir tik daudz, ģimenes ārsti netiek galā un tamlīdzīgi. Strādājot privātās medicīnas jomā, es, savukārt, ļoti labi pārzinu valsts finansēšanas struktūru, ko ģimenes ārsti var saņemt un kā šo naudu var likt lietā. Mans piedāvājums, ļoti praktisks, bija ģimenes ārstu praksēs pieņemt sabiedrības veselības speciālistus. Tie ir cilvēki, kas apgūst šo profesiju un tad aiziet strādāt uz lielveikalu kasēm vai kaut kur citur. Viņi nestrādā savā specialitātē, jo nav novērtēti Latvijā. Bet tie varētu būt tie cilvēki, kas ģimenes ārstu praksē apzvana pacientus, atgādina par profilaktiskajām vizītēm, noskaidro, vai skrīninga uzaicinājuma vēstules ir izmantotas. Tas ir sabiedrības veselības speciālista uzdevums – domāt par sabiedrības veselību.
Liela daļa cilvēku savu ģimenes ārstu vispār nav redzējuši, nekad. Tad ir tādi, kas saka – ai, man viņš tur kaut kur laukos ir, kādreiz pirms desmit gadiem biju. Ja kādreiz kaut ko vajag, tad viņš man uzraksta ārsta zīmi vai nosūtījumu. Kā dispečers.
Tas pēc būtības nav primārās aprūpes sniedzējs.
Un tad ir jautājums par pieejamību. Ir uzskats, ka, ja mēs noslogosim jau tā aizņemtos ārstus ar savām profilaktiskajām analīzēm, tad mēs to pieejamību vēl vairāk samazināsim. Te ir jādomā, ko mēs iegūstam ilgtermiņā no preventīvās medicīnas. Turklāt cilvēkos ir jāstiprina pārliecība, ka ir normāli saņemt arī maksas pakalpojumus.
Nav arī tā, ka gluži lielākajai sabiedrības daļai nav naudas, lai atļautos privāto veselības aprūpi. Šeit atkal ir jautājums par prioritātēm. Iesaku paņemt kalkulatoru un parēķināt, kas notiks, kad būsim slimi, cik tas būs dārgi. Nav dārgi aizvest bērnus uz kādu ātrās ēdināšanas restorānu vai izdzert kokteili piektdienas vakarā par 15 eiro. Un katram rokās ir viedtālrunis, vienam jaunāks un labāks par citu.
– NVD samazinājis tarifus laboratorijām, kas it kā ietekmēšot pacientu izmaksas. Kā vērtējat šo situāciju? Kad no vienas puses stimulējam profilaktiski pārbaudīties, bet no otras puses valsts neatbalsta privāto sektoru?
– Nevienam nav noslēpums, ka notiek tāda kā cīņa pret privāto veselības aprūpes sistēmu. Katrā valdības maiņā ir kāds, kas sola un mēģina dažādos veidos traucēt privātajai veselības aprūpei attīstīties un rada negodīgus konkurences apstākļus. Tai skaitā sākot ieviest plaša spektra maksas pakalpojumus valsts un pašvaldību institūcijās, kas patiesībā tiek uzturētas no mūsu pašu nodokļu maksātāju naudas. Vienā istabā ir bezmaksas pakalpojums, un tas pats ārsts ieiet turpat blakus kabinetā, kur viņš sniedz maksas pakalpojumu, izmantojot to pašu infrastruktūru un finansējumu, ko nodrošina it kā bezmaksas veselības aprūpes iestāde. Uzskatu, ka tas noteikti nekad nav bijis godīgi ne pret pacientiem, ne pret privātās veselības aprūpes sniedzējiem.
– Vai iespējams vairāk stimulēt privāto sektoru no valsts puses un sadarboties?
– Privātais sektors ir uzbūvējis fantastisku infrastruktūru. Attīstījies diagnostikas sektors, īpaši vizuālās diagnostikas jomā, kur valstij atliek vienkārši pirkt šo pakalpojumu no gatava pakalpojuma sniedzēja, kas sniedz kvalitatīvu pakalpojumu. Bet tad valsts puse kaut kādā brīdī kļūst skaudīga un domā – varbūt mēs paši varam nolikt blakus magnētisko rezonansi, nopērkot to par 3 miljoniem un tad šo pakalpojumu vēlreiz pirkt paši no sevis, nevis no tā privātā pakalpojumu sniedzēja, kas ir iekārtojis jau šo infrastruktūru un maksā nodokļus. Man nav saprotams šāds mehānisms un sistēma, kā tiek likti sprunguļi nozarei ar tik nesaprātīgiem lēmumiem. Tik traku situāciju, kāda ir Latvijā, es neesmu redzējusi nekur citur. Tas, protams, ir negodīgi pret pacientiem.
– Vai pacienti izprot šo sistēmu?
– Būtu interesanti izskaidrot, kā tiek piešķirtas kvotas un kā privātās veselības aprūpes iestādes riskē, zinot, ka ir milzīgs pieprasījums un ka kvotas ir iedotas par maz.
Bieži vien pacients, dodoties saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu privātā medicīnas iestādē, domā, ka tā ir valsts, kas to infrastruktūru un iekārtas nodrošina.
Mēs varētu strādāt vairāk un palīdzēt vairāk cilvēkiem. Bet ir jāsaprot, ka mēs ejam uz risku un pārstrādājam. Tas attiecas uz visām privātajām iestādēm, un tas ir nemitīgi jāpierāda. Nereti mēdz būt situācijas, kad mēs kā pakalpojuma sniedzējs ejam uz risku un pārstrādājam mums piešķirto kvotu lielā pieprasījuma dēļ ar cerību, ka tas atspoguļos nepietiekami pieejamo pakalpojumu un mums pārstrāde gada beigās tiks kompensēta no valsts puses. Jāsaka atklāti, ka ne simtprocentīgi visos gadījumos tas tā ir bijis.
Piemēram kovida laikā bija arī valsts finansējuma kavēšanās, bet mēs tādēļ darbu neapturējām, turpinājām sniegt pakalpojumus uz sava rēķina, lai neradītu nevajadzīgu dīkstāvi un neiedzītu pacientus stūrī. Nereti valsts apmaksāti pakalpojumi privātās ārstniecības iestādēs tiek sniegti ar augstākās klases iekārtām, kuru lietošanas pašizmaksa pārsniedz no valsts gūto finansējumu, un tās ir situācijas, kur iznāk mazliet nodarboties ar labdarību.
– Atgriežoties pie preventīvās medicīnas – kur tā virzās un kāda ir tās nākotne?
– Preventīvā medicīna virzās visai strauji uz priekšu. Arī Latvijā ārsti arvien vairāk izvēlas apgūt preventīvās medicīnas specialitāti ārzemēs. Cilvēki arvien vairāk aizdomājas, ka veselību ir vērts saglabāt, nevis pazaudēt un tad mēģināt atgūt. Vienīgi ir jāturpina skaidrot sabiedrībai, kas tieši ir preventīvā medicīna, ka tā nav tikai skaistumkopšana. Ir daudz zinātnisku sasniegumu un tehnoloģiju, kas var paātrināt dažādus skrīninga un veselības aprūpes pieejamības jautājumus.
