29.03.2025.
Pirmās attiecības vecākiem ar bērnu visbiežāk veidojas jau grūtniecības laikā, uzsver SPKC. Vecāki iemācās atpazīt mazuļa kustības un reakcijas, bet mazulis vecāku balsis un pieskārienus. Tas viss kopumā, kā arī mazuļa aplūkošana, izmantojot USG, veido attiecību pirmssākumus, uz ko balstās tālāk vecāku un bērna pirmās attiecības pēc dzemdībām, atgādina SPKC.
Mamma un tētis īpašu emocionālu saikni ar bērnu var piedzīvot jau pirmajos mirkļos pēc piedzimšanas, bet tikpat labi arī šīs jūtas var veidoties pakāpeniski. Mammai palīdzēt var pozitīva dzemdību atmosfēra un attieksme pret viņu un mazuli uzreiz pēc dzemdībām, kā arī tas, vai viņai ļauta iespēja pirmās stundas netraucēti pabūt gan ķermeniskā, gan emocionālā kontaktā ar bērnu. Tēvam šo jūtu veidošanos tāpat ietekmē tas, vai viņš ir piedalījies dzemdībās. Kā viņš tajās juties un vai varējis uzreiz iesaistīties bērna aprūpē.
SPKC norāda, ka dažkārt gadās, ka vecākiem ir kādas īpašās grūtības izveidot mīlestības pilnas attiecības ar bērnu. Iespējamie iemesli var būt: nevēlama grūtniecība, smaga grūtniecība un dzemdības, citas papildus rūpes un pārdzīvojumi, slims mazulis, priekšlaikus dzimis mazulis, mamma un bērns pēc dzemdībām neatrodas blakus un tamlīdzīgi. Iemesls varētu būt arī vecāku temperamentā, jo ir cilvēki, kuri dziļas jūtas veido lēnām.
Gaidas un pieņemšana. Visi vecāki vairāk vai mazāk spilgti grūtniecības laikā mēdz iztēloties, kāds būs viņu bērniņš, kad piedzims, kāds būs viņa dzimums, kā viņš izskatīsies, kam no ģimenes locekļiem būs līdzīgs, kāds būs bērna temperaments, kādi būs viņa talanti un spējas. Varētu teikt, ka mazuļa gaidīšanas laikā vecāku galvās dzīvo viņu „iztēlotai bērns”, kuram dzemdību laikā jāsatiekas ar reālo mazuli. Iespējams, ka daļēji viņi abi līdzināsies, tomēr tikpat iespējams arī, ka viņi ļoti atšķirsies. Šīs atšķirības var ļoti lielā mērā apgrūtināt bērnam piekļuvi savu vecāku sirdīm. Tāpēc būtiski jau grūtniecības laikā nesakoncentrēties uz konkrētu bērna tēla izveidi, ļaujoties vairāk sajūtai, ka, lai kāds arī izrādīsies gaidāmais mazulis, viņš saviem vecākiem jebkurā gadījumā būs mīļš un īpašs.
Varbūt vairāk ļauties vienkārši pārsteigumam un būt mazliet ziņkārīgiem? Ar šādu attieksmi gaidīts mazulis daudz ātrāk jutīsies savu vecāku pieņemts un viņam nebūs jāizcīna grūtā cīņa ar perfekto „iztēloto bērnu” par savu vecāku mīlestību.
Mazulim veltīts laiks, iejūtība un uzmanība. Uzsākot savu dzīvi, bērnam sākumā viss ir pilnīgi jauns un notiek ar viņu pirmo reizi viņa mūžā. Viņam ir daudz kas jāapgūst, lai saprastu kopsakarības. Tam nepieciešams laiks.
Tāpēc būtiski, lai vecāki visa pirmā gada laikā, bet jo īpaši pirmajos mēnešos, nebūtu steidzīgi un stresā par to, ka kaut ko nepagūs izdarīt. Uz šādu noskaņojumu mazuļi parasti reaģē ar nemieru un raudāšanu. Tādējādi mēdz izveidoties burvju loks – jo ātrāk vecāki vēlas aprūpēt mazuli, lai padarītu citus darbus, jo vairāk bērns pieprasa viņu uzmanību, reizēm neļaudams atiet ne soli nostāk. Tāpat jebkas, kas notiek saistībā ar bērnu aprūpi, būtu jādara ne tikai esot mierīgiem, bet arī ar cieņu pret bērnu un viņa ķermeni, kā arī ar iejūtību un pilnībā koncentrējoties tikai šim notikumam. Zīdaiņi apjūk, ja pieaugušais, kurš viņu pārģērbj vai mazgā, domās ir pavisam citur, un tas viņus arī uztrauc. Tāpēc ar bērnu šai laikā ir jārunājas, jāstāsta, kas ar viņu notiek, jāprasa arī „atļauja” un jālūdz sadarboties, cik nu tas šai vecumā ir iespējams.
Mazuļa ēdināšana, pārģērbšana un mazgāšana sākotnēji aizņem lielāko daļu viņa nomoda laika. Reizēm neizpratnē par to, kas notiek, mazgāšanas un ģērbšanas procesā mazais tā uztraucas, ka var būt pēc tam grūti nomierināms. Bez tam tieši šajās nodarbēs viņš saņem pirmos iespaidus par to, kā tas ir, ja kāds pieskaras viņa ķermenim, kā arī ko vispār nozīmē kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem. Steiga un neiejūtība, blakus nodarbes, pavirša attieksme, izsmejoši komentāri un nelabvēlīga sejas izteiksme mazuļa aprūpes laikā neveido pozitīvu pirmo pieredzi. Taču tā daudzējādā ziņā ietekmē visus turpmākos kontaktus tālākajā dzīvē.
Paļaušanās un uzticēšanās vecākiem – drošības sajūta arī nākotnē. Mammas fiziskā un emocionālā klātbūtne, kas sākotnēji visspilgtāk izpaužas tieši bērna zīdīšanas laikā, bērnam sniedz to vērtību, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi, turpmākās attiecības, viņa sasniegumus un pašvērtējumu un drošības sajūtu. Ja mamma bērna vajadzības pamana, atpazīst un izprot, kā arī pietiekami laicīgi apmierina, bērns izveido uzticēšanos mammai, ko vēlāk vispārina arī uz citām attiecībām un dzīves jomām.
Pat dažādas grūtības, kas neizbēgami mēdz piemeklēt katru no mums, cilvēks, kurš kā zīdainis attīstījis spēju uzticēties citiem un pasaulei, risinās drošāk un pārliecinošāk.
Bērns jau piedzimst ar nepieciešamību veidot piesaisti, jeb abpusēji īpaši tuvas un uzticēšanās pilnas attiecības ar saviem vecākiem. Sākotnēji viņš to pauž ar saukšanu un raudāšanu, jo viņam svarīgi pārliecināties, kut atrodas viņa īpašais cilvēks. Vēlāk līdz ar rāpošanas apgūšanu, bērns pats jau spēj sekot līdzi šim cilvēkam, neizlaižot no sava redzesloka, un aktīvi protestējot, ja piesaistes persona, kura visbiežāk ir mamma, viņu kaut uz mirkli atstāj vienu.
Vecākiem vajadzētu uz šo bērna vajadzību pēc drošības vienmēr arī reaģēt, atsaucoties, ņemot bērnu uz rokām, mīļojot un mierinot, kad tas nepieciešams.
Avots:
https://www.spkc.gov.lv/lv/psihoemocionala-veseliba#ka-veidojas-vecaku-un-berna-milestiba
Foto: Pexels
