18.07.2024.
Atbildi sniedz AS “Olpha” valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis
Nenoliedzami, savas kapacitātes stiprināšana primāri ir katra uzņēmuma atbildība un interese, un zāļu ražotāji nav izņēmums, jo šie uzņēmumi, lai arī stingri regulētā tirgū, tomēr dienas beigās darbojas brīvā tirgus apstākļos, kur konkurētspējai ir ļoti liela nozīme uzņēmuma izaugsmē. Tieši globālās konkurētspējas veicināšana ir viens no “Olpha” pēdējo gadu fokusiem, veicot vērienīgas investīcijas modernizācijā, produktu portfelī, ražošanas jaudās un efektivitātē. “Olpha” akcionāri ir apstiprinājuši 100 miljonu eiro investīcijas uzņēmuma attīstības projektiem, lai varam būt konkurētspējīgāki un celtu savu ražošanas kapacitāti. Tam jau ir rezultāti, jo esam savā produktu portfelī apstiprinājuši vairāk nekā 50 jaunus medikamentus, no kuriem 32 ir sākts reģistrācijas process virknē Eiropas Savienības (ES) valstu un Apvienotajā Karalistē. Pirmie jaunie produkti ES tirgos nonāks jau šogad.
Tajā pašā laikā valsts var palīdzēt stiprināt vietējo zāļu ražotāju kapacitāti ar pārdomātu un vietējos uzņēmējus atbalstošu ilgtermiņa politiku, kā arī drošu un stabilu investīciju vidi. Daudzās valstīs, kurās ir spēcīga nacionālā farmācijas industrija, valsts atbalsta vietējos ražotājus un tādējādi rūpējas arī par medikamentu fizisko pieejamību.
Ja Latvijā 94% medikamentu tiek importēti un fokuss tiek likts uz ārvalstu kompāniju lobiju, tas rada tiešus riskus visiem pacientiem, jo, pārtrūkstot starptautiskajām piegādēm, Latvijas iedzīvotāji var palikt bez zālēm. Arī stratēģisko valsts medikamentu rezervju Latvijā nav.
Turklāt, ja runājam par investīciju vidi, tad arī nepārdomātu reformu virzīšana to ietekmē ļoti tieši. Diemžēl pašlaik aiz populistiska saukļa par zāļu finansiālās pieejamības veicināšanu, Veselības ministrija un ministrs Hosams Abu Meri virza izmaiņas normatīvajos aktos, kas mazinās vietējo ražotāju konkurētspēju un daudz labākā pozīcijā nostādīs lielos ārvalstu ražotājus. Šīs reformas dēļ vietējo ražotāju konkurētspēja, visticamāk, samazināsies, jo Latvijas zāļu ražotāji ir specializējušies ģenērisko medikamentu, kas ir lētāki, nevis oriģinālpreperātu izstrādē, ko aizsargā patents un kas ļauj uzņēmumam brīvāk noteikti sev vēlamo cenu, par ko to tirgot, jo patenta darbības laikā nav neviena konkurenta.
Piemēram, izstrādātajos grozījumos Veselības ministrija piedāvā ražotāja cenu kompensējamajiem medikamentiem Latvijā pielīdzināt Lietuvas un Igaunijas cenām. Taču netiek ņemts vērā tas, ka cenu konkrētā tirgū nosaka ļoti daudzi faktori, sākot ar tirgus lielumu un beidzot ar administratīvajām izmaksām. Tāpat ir jāatceras, ka kaimiņvalstīs ir daudz plašāks kompensējamo zāļu saraksts, kā arī zemāks pievienotās vērtības nodoklis.
Lai Latvijā nodrošinātu medikamentu pieejamību ilgtermiņā, nepārdomātu un vietējiem ražotājiem kaitējošu reformu vietā, būtu jāsamazina PVN vismaz recepšu zālēm, jo tas ir viens no augtākajiem Eiropas Savienībā, kā arī būtiski jāpaplašina kompensējamo medikamentu saraksts, izstrādājot skaidru plānu, kā piecu gadu laikā tiks attīstīta kompensējamo medikamentu sistēma atbilstoši palielinot tai nepieciesamo finansējumu.
Tā kā farmācijas industrija ir neatraujami saistīta ar Latvijas kopējo ekonomisko un demogrāfisko situāciju, valstiski ir jādomā, kā vēl vairāk sekmēt vietējo ražotāju eksportspēju un produktivitātes celšanu. Pašlaik mūsu darba produktivitāte ir salīdzinoši zema – tikai 60% no vidējā Eiropas Savienības rādītāja, taču apstrādes rūpniecībā tā ir vēl zemāka – tikai 46% no vidējā ES līmeņa[1]. Tas nozīmē, ka mums vēl ir jāveic virkne aktivitāšu, tostarp, ražošanas procesu efektivizēšana un modernizēšana, lai šos tempus mēs spētu kāpināt.
Pozitīvi, ka vietējiem farmācijas uzņēmumiem ir iespēja dažādos veidos saņemt valsts atbalstu ražošanas procesu modernizēšanai, efektivizēšanai un digitalizēšanai. Tas palīdz palielināt mūsu konkurētspēju ne tikai vietējā, bet arī starptautiskajos tirgos.
Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ar procesu efektivizēšanu mēs visas problēmas neatrisināsim. Ir jāturpina ieguldīt cilvēkkapitālā, un tas ir jādara jau skolas laikā. Ja vēlamies, lai nākotnē mums būtu ķīmiķi un farmaceiti, kuri var strādāt nozares uzņēmumos, jau skolas laikā jauniešiem ir jārada interese par STEM priekšmetiem. Tā kā liela daļa STEM priekšmetu skolotāju ir pirmspensijas un pensijas vecumā, ir jādomā par ataudzes veicināšanu. Pašlaik virkne, uzņēmumu un pašvaldību īsteno projektus STEM skolotāju piesaistei un jauniešu intereses radīšanai par šiem mācību priekšmetiem, piemēram, “Olpha” piecu gadu laikā ir apņēmusies izmaksāt 25 stipendijas jaunajiem ķīmijas skolotājiem par kopējo summu 75 000 eiro, un šogad šai iniciatīvai pievienojās “Centrālā laboratorija”, kas turpmākos četrus gadus nodrošinās stipendijas jaunajiem bioloģijas skolotājiem par kopējo summu 60 000 eiro.
Taču ar to ir krietni par maz. Ir jāceļ skolotāja profesijas prestižs sabiedrībā, jāpalielina atalgojums vienlaikus samazinot birokrātisko slogu.
Jāatceras, ka jautājums par vietējo medikamentu ražotāju kapacitātes stiprināšanu ir būtisks ne tikai valsts izaugsmes, bet arī drošības kontekstā. Pašlaik Latvijas zāļu tirgū izteikti dominē ārvalstu ražotāji, jo 94% medikamentu tiek importēti. Tā kā darbs pie valsts zāļu rezerves fonda izveides notiek ļoti lēni, lai neteiktu vairāk, pastāv ļoti liels risks, ka ārkārtas situācijās mūsu iedzīvotāji paliks bez tiem nepieciešamajiem medikamentiem. To nedrīkst pieļaut un jārod risinājumu, lai ar politiskām reformām netiktu vēl vairāk sagrauta farmācijas nozares investīciju vide Latvijā.
[1] https://www.em.gov.lv/lv/media/16764/download?attachment
