Balets skatītājiem nozīmē vieglumu un grāciju, taču aiz skatuves tas ir fiziski smags darbs ar ilgtermiņa sekām mākslinieku veselībai. To apliecina baletdejotāja un baleta pedagoga Aleksandra Rumjanceva pieredze – pēc daudziem uz skatuves pavadītiem gadiem viņš saistībā ar arodsaslimšanas diagnozi veselību uzlabo Kūrorta rehabilitācijas centrā (KRC) “Jaunķemeri”.
Latvijā pieaug arodsaslimšanu skaits, bet pēdējā gada laikā vērojama tendence, ka palielinājies arī ar izdegšanu un psihoemocionālo pārslodzi saistīto gadījumu skaits.
“Laikā, kad vēl aktīvi dejoju, traumatoloģijas nodaļā biju regulārs pacients,” stāsta baletdejotājs Aleksandrs Rumjancevs. “Mēdz teikt, ka katrai profesijai ir savs Ahilleja papēdis un trūkumi, taču es nekad neuzdrīkstētos apgalvot, ka profesija būtu sabojājusi manu veselību. Nē, tā vienkārši ir cena, ko mēs labprāt maksājam par iespēju strādāt brīnišķīgajā mākslas pasaulē. Skatītājs ir iegādājies biļeti, cilvēki pacilātā noskaņojumā ieradušies baudīt kultūru, vēlas redzēt to mīlestību vai naidu, ko paredz izrādes sižets, bet baletdejotājam savs darbs jāpaveic profesionāli arī tad, ja ir fiziski grūti vai sāp.”
Nodejot pirmizrādi ar akūtu traumu
Atceroties pagātni, Aleksandrs piemin latviešu oriģināldarbus baletā – viņam bijušas lomas gan izrādē “Sprīdītis”, gan “Lolitas Brīnumputns”. “Reiz, tieši dienu pirms pirmizrādes, guvu cīpslas plīsumu. Teicu baletmeistaram, ka laikam nevarēšu uzstāties – sāpes bija neizturamas! Bet man atbildēja skarbi: “Ko nozīmē – nevarēsi? Biļetes ir izpārdotas, un tu esi vienīgais, kurš rīt var dejot.” Tovakar zvanīju Traumatoloģijas slimnīcas galvenajam ārstam un jautāju, vai viņš plāno rīt apmeklēt izrādi un varētu paņemt līdzi medikamentus blokādei. Ārsts, uzklausījis situāciju, atteicās atsāpināt sāpošo kāju un skaidroja: ja sāpes nejutīšu vispār un dejošu tā, it kā būtu vesels, tad trauma kļūs neatgriezeniska. Viņš sacīja: “Dejo ar sāpēm, bet nākamajā rītā gan gaidīšu tevi savā kabinetā.”
Profesionāla pieeja katrai locītavai
Pēc daudziem gadiem, kas veltīti baleta mākslai, Aleksandram ir apstiprināta arodsaslimšana. Taču salīdzinoši nesen viņš uzzinājis par iespēju pacientiem ar arodslimībām saņemt valsts apmaksātus rehabilitācijas pakalpojumus. Nu jau Aleksandrs kā pacients, kam diagnosticēta arodsaslimšana, KRC “Jaunķemeri” uzlabo veselību trešo reizi. Baleta mākslinieka profesija atstājusi sekas uz kājām, locītavām, pirkstiem, gurniem, ceļiem, muguru, un viņa rehabilitācijas plānā iekļautas gan ūdens procedūras, gan hidromasāža, zemūdens masāža un vannas, kā arī vingrošana baseinā, kas pacientiem ar sūdzībām par locītavām ir īsts glābiņš. Īpaši Aleksandrs priecājas par slinga terapiju: “Fizioterapeite iekarina mani tādās īpašās jostās, paceļ, izkustina kakla zonu, izvērtē locītavas un palīdz maksimāli atslogot muguru. Savukārt, dūņu procedūras man kā aktīvam cilvēkam ir īsts pacietības treniņš – 15 minūtes nekustīgi gulēt ievīstītam siltās dūņās nav viegli, bet efekts ir tā vērts,” viņš piebilst ar smaidu.
Veselība jaunā līmenī
Aleksandrs atbildīgi izturas pret savu veselību un reizi gadā veic visas nepieciešamās pārbaudes. Kad traumatologs nesen vaicājis par gūžas locītavas operāciju, mākslinieks izvēlējās nogaidīt. “Ārsts teica – kamēr locītavas vēl funkcionē, pacients ir fiziski labā formā un sāpes minimālas – ķirurģiska iejaukšanās nav prioritāte. Tāpēc šobrīd sevi uzturu formā ar vingrošanu un rehabilitāciju. Manā gadījumā tas tiešām palīdz!” viņš atzīst. “Veselība ir katra paša rokās, bet, ja to uztic speciālistiem, pacients ir tikai ieguvējs. Varbūt ne katru kaiti var pilnībā izārstēt ar rehabilitāciju, bet pacelt savu veselību un dzīves kvalitāti jaunā līmenī – pavisam noteikti!”
Prehabilitācija varētu mazināt arodslimību skaitu
Līdzīgus stāstus rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” speciālisti dzird bieži. Tas apliecina, cik būtiska ir rehabilitācija ne tikai traumu ārstēšanā, bet arī pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanā ilgtermiņā. Ja agrāk kā arodsaslimšanas pārsvarā tika noteiktas ar mugurkaula izmaiņām saistītas diagnozes, augšējo ekstremitāšu pārslodze un vibrācijas slimība, tad pēdējā gadā KRC “Jaunķemeri” arvien biežāk ierodas pacienti, kuriem kā arodsaslimšanas diagnoze ir noteikts izdegšanas sindroms vai psihoemocionāla pārslodze. “Protams, valsts apmaksāta rehabilitācija pacientiem ar arodsaslimšanu diagnozēm ir pozitīva un apsveicama, bet būtu labi, ja tikpat liela nozīme tiktu piešķirta arī profilaksei un prehabilitācijai, kas attālina darbinieku nonākšanu līdz šīm arodsaslimšanu diagnozēm,” uzsver rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” Medicīniskās rehabilitācijas un ambulatoro pakalpojumu nodaļas vadītāja Elīna Malkiela, izskaidrojot, ka par prehabilitāciju runāts tiek maz, bet tas ir proaktīvs medicīniskās rehabilitācijas posms, ko īsteno pirms ķirurģiskām operācijām vai specifiskas terapijas, lai paaugstinātu pacienta fiziskās un psiholoģiskās funkcionālās spējas, samazinot komplikāciju risku un paātrinot atveseļošanos.
Laura Ikauniece
Publicitātes foto
14.04.2026
