Mūsdienu medicīna arvien vairāk pievēršas ne tikai slimību ārstēšanai, bet arī tam, kā pacientam nodrošināt iespējami labāko ārstēšanas pieredzi un dzīves kvalitāti. Viens no būtiskiem faktoriem šajā procesā ir asins veselība un pieejamība – gan akūtās situācijās, gan ilgtermiņā.
Latvijā asinis regulāri ziedo mazāk nekā 4 % iedzīvotāju. Ar to šobrīd pietiek, lai lielākoties nodrošinātu akūtas situācijas – traumas, dzemdniecību, neatliekamas operācijas, kā arī palīdzētu hroniskajiem pacientiem un pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām. Tajā pat laikā Valsts asinsdonoru centrs gadu garumā aktīvi ir ziņojis, ka ir laika posmi, kuros vērojams asins trūkums un situācija ir ļoti izaicinoša.
Piemēram, pēc svētkiem, kad iedzīvotāji asinis ziedo vēl retāk. Šobrīd tuvojas gan valsts svētki, gan garās Jāņu brīvdienas, kas nereti izvēršas īpaši traumatiskas. Tādēļ līdzsvara noturēšana starp pieprasījumu un donoru pieejamību kļūs arvien sarežģītāka.
Par to īpaši jādomā nākotnes kontekstā. Arī donori noveco, bet pieprasījums pēc asins komponentēm pieaug. Tāpēc ir laiks domāt par risinājumiem, kas ne tikai ilgtermiņā samazinātu donoru asins patēriņu, bet jau tagad uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti. Viens no šādiem risinājumiem ir pacientu asins pārvaldība, kuru jau ieviesušas daudzas pasaules valstis.
Kas ir pacientu asins pārvaldība un kāpēc tā ir svarīga
Pacientu asins pārvaldība nozīmē sistemātisku rīcību kopumu, kas iekļauj savlaicīgu veselības risku faktoru identificēšanu, precīzu diagnostiku, pacientam individuāli pielāgotu terapiju un mērķētu asiņošanas kontroli. Šī pieeja ļauj samazināt asins patēriņu, vienlaikus paaugstinot ārstēšanas drošību un kvalitāti. Tā nav alternatīva dzīvību glābjošai asins pārliešanai – tā ir gudrāka, pārdomātāka asins izmantošana, šo svarīgo dzīvības “eleksīru” atstājot akūtajiem gadījumiem.
Pacientu asins pārvaldība vairāk domā par pacientiem, kuriem nepieciešamas plānveida operācijas vai kuriem hronisku saslimšanu dēļ regulāri nepieciešama asins pārliešana. Tās pamatā ir trīs vienkārši, bet ļoti efektīvi principi.
Pirmkārt – savlaicīgi atklāt un ārstēt mazasinību jeb anēmiju. Anēmija ir stāvoklis, kad asinīs ir nepietiekams veselīgu sarkano asins šūnu jeb eritrocītu vai hemoglobīna daudzums, kas samazina skābekļa piegādi audiem. Operāciju laikā tā palielina komplikāciju risku un asins pārliešanas nepieciešamību. Savlaicīga diagnostika un ārstēšana bieži vien ļauj no tā izvairīties.
Otrkārt – samazināt asiņošanas risku operācijas laikā un pēc tās. Mūsdienu ķirurģijā jau pieejamas tehnoloģijas un metodes, kas ļauj būtiski samazināt asins zudumu, ja tās tiek sistemātiski izmantotas. Piemēram, laparoskopiskas un robotizētas operācijas, kas ļauj saudzīgāk veikt operāciju, samazinot asins zudumu. Asiņošanas ierobežošanā svarīgas ir arī mūsdienīgas asins apstādināšanas metodes, kā arī paša pacienta asins izmantošana procedūras laikā.
Trešais nozīmīgais princips ir racionāli izvērtēt asins pārliešanas nepieciešamību, ņemot vērā pacienta organisma rezerves un reālo klīnisko situāciju. Šo principu ieviešana praksē nav teorētiska ideja. Starptautiskā pieredze rāda, ka pacientu asins pārvaldība var samazināt asins pārliešanas apjomu par 20 līdz 40 procentiem.
Jāatzīmē, ka pētījumi liecina – samazinot asins pārliešanu operāciju laikā, pacients ātrāk atkopjas, savukārt komplikāciju riski samazinās. Savukārt, pacienti kuriem asinis hronisku saslimšanu dēļ regulāri jāpārlej vairākas reizes mēnesī, nākotnes alternatīvās ārstēšanas metodes (pie kurām tiek strādāts jau šobrīd), var palīdzēt atbrīvoties no iespējamām komplikācijām.
Pasaule virzās uz priekšu, Latvija – fragmentāri seko
Daudzās valstīs pacientu asins pārvaldība jau ir integrēta veselības aprūpes sistēmā kā standarts – izstrādātas vadlīnijas, algoritmi un uzraudzības mehānismi, kas nodrošina vienotu pieeju dažādās medicīnas nozarēs. Latvijā šāda nacionāla pieeja vēl nav definēta. Tomēr nepieciešamība pēc tās jau sen ir jūtama.
Atsevišķās slimnīcās un specialitātēs ārsti šos principus ievieš savā ikdienas praksē pēc pašu iniciatīvas. Tas apliecina profesionāļu izpratni par problēmas nopietnību. Taču bez kopējas stratēģijas rezultāti atkarīgi no konkrētās iestādes iespējām un ārstu zināšanām. Svarīgi uzsvērt – pacientu asins pārvaldības mērķis nav samazināt medicīnisko palīdzību, bet gan padarīt to drošāku, efektīvāku un ilgtspējīgāku.
Lai pacientu asins pārvaldība darbotos pilnvērtīgi, būtiska ir cieša sadarbība starp dažādiem veselības aprūpes speciālistiem. Tas nozīmē ne tikai ārstu ikdienas darbu operāciju zālē vai nodaļā, bet arī koordinētu pieeju starp slimnīcu vadību, laboratoriju speciālistiem, ķirurgiem, hematologiem, onkologiem un citiem iesaistītajiem profesionāļiem. Tikai šāda multidisciplināra sadarbība ļauj pieņemt pārdomātus lēmumus par pacienta ārstēšanu katrā tās posmā.
Tādēļ īpaši svarīgi būtu nacionālā līmenī skaidri definēt vienotu stratēģiju – kad un kādos gadījumos šie principi jāpiemēro, kā arī kā tos sistemātiski ieviest un uzraudzīt visās ārstniecības iestādēs. Vienlaikus jāatzīst, ka ne vienmēr pacientam patiešām nepieciešama asins pārliešana. Mūsdienu medicīna piedāvā dažādas alternatīvas, kas noteiktās situācijās var būt tikpat efektīvas vai pat labākas pacientam.
Tomēr ne visi speciālisti ikdienā ar tām strādā vai pietiekami pārzina šo iespēju klāstu. Piemēram, anesteziologi regulāri papildina savas zināšanas asins transfūzijas kursos, kas jāapgūst reizi piecos gados. Šādas izglītības iespējas būtu vērtīgi paplašināt arī citu specialitāšu ārstiem. Plašāka profesionālā izpratne par asins pārliešanas alternatīvām palīdzētu pieņemt vēl precīzākus ārstēšanas lēmumus un veicinātu racionālāku asins resursu izmantošanu.
Tikpat svarīga ir uzraudzības sistēma. Slimnīcām jābūt iespējai analizēt savus rezultātus, izvērtēt praksi un mācīties vienai no otras. Pacientu asins pārvaldība sniegtu ieguvumus vienlaikus. Tā stabilizētu asins krājumus, samazinātu komplikācijas, uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti un mazinātu ārstēšanās izmaksas. Tā būtu investīcija veselības aprūpes ilgtspējā.
Pacients kā partneris ārstēšanā
Ne mazāk būtiska ir pacientu līdzestība. Mūsdienu medicīnā pacients nav pasīvs ārstēšanas objekts – viņš ir ārsta partneris. Tas nozīmē izpratni, sadarbību un atbildību. Lielu daļu no asins zuduma plānveida operāciju laikā ieteikmē pacienta pareiza medikamentu lietošana pirms operācijas, fiziskā slodze, uzturs. Ārstam ir jāspēj ne tikai pacientam izskaidrot, kādēļ šīs lietas ir svarīgas, bet pacientam ir jāspēj šīs rekomendācijas izpildīt. Tādēļ pacientu asins pārvaldība nav tikai tehnisks jautājums. Tā ir sadarbības kultūra starp ārstu, pacientu un veselības aprūpes sistēmu kopumā.
Jāatzīst, ka līdzestība pieprasa arī pastiprināti runāt par individuālu pieeju katra pacienta ārstēšana. Šobrīd, dēļ veselības aprūpes sistēmas iestrādnēm, ārstam ir limitēts laiks, kuru viņš var pavadīt ar katru pacientu. Tas ietver ne tikai komunikācijas un izmeklējumu daļu, bet arī birokrātisko procesu jeb dokumentu sakārtošanu. Lai ārsts uzticētos pacientam un veidotos veiksmīgs savstarpējais dialogs, mums būtu jāvirzās uz personalizētu aprūpi, kuras kodolā ir pacients.
Gudrāka pieeja nozīmē drošāku nākotni
Asins pārliešana ir un paliks dzīvību glābjoša procedūra. Taču mūsdienu medicīna piedāvā iespējas šo resursu atstāt pacientiem, kuriem tas ir kritiski nepieciešams. Savukārt pacientiem, kuriem paredzētas plānveida operācijas vai hroniskajiem pacientiem, var efektīvi palīdzēt arī ar citām metodēm. Gudra resursu izmantošana nav ierobežojums – tā ir attīstības pazīme.
Pacientu asins pārvaldība ir starptautiski atzīta pieeja, kas palīdz vienlaikus sasniegt vairākus mērķus: uzlabot ārstēšanas rezultātus, saudzēt resursus, samazināt izmaksas un nodrošināt sistēmas stabilitāti nākotnē.
Jautājums nav par to, vai Latvija var atļauties ieviest šo pieeju. Jautājums ir – vai mēs varam atļauties to nedarīt.
Asoc. prof. Eva Strīķe, reanimatologs, anesteziologs
